Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

Tikmēr otrā pasaules malā Aleksandrs Kolds kopā ar vecmāmiņu Keitu atgriezās Ņujorkā. Amazones saulē amerikāņu zēns bija kļuvis brūns kā riekstkoks. Viņam joprojām bija indiāņu matu griezums ar izskūtu galvvidu, kurā vīdēja nesen iegūtā rēta. Puisim plecos bija netīra mugursoma un rokās pudelīte ar pienainu šķidrumu. Keita Kolda, tikpat iedegusi kā mazdēls, bija ģērbusies ierastajos haki krāsas šortos un dubļainās sandalēs. Pelēkie mati, ko Keita, neskatoties spogulī, apgrieza pati viņai piešķīra nesen atdzimušas mohikānietes izskatu. Keita Kolda bija nogurusi, bet viņas acis aiz sasprēgājušām un ar līmlenti pie rāmjiem pie­stiprinātām briļļu lēcām mirdzēja. Bagāža sastāvēja no gandrīz trīs metrus garas caurules un citiem neierastas formas saiņiem.

Vai jums ir kas deklarējams? jautāja imigrācijas ierēdnis un uzmeta neuzticīgu skatienu Aleksandra dīvainajai frizūrai un vecmāmiņai.

Bija pieci no rīta, un ierēdnis bija tikpat noguris kā tikko no Brazīlijas ielidojušās lidmašīnas pasažieri.

-    Mums nekā tāda nav. Mēs esam International Geographic reportieri. Viss, kas mums pieder, ir darba materiāli, Keita Kolda paskaidroja.

-    Augļi, augi, pārtikas produkti?

-    Tikai dzīvības ūdens manai slimajai mātei… Alekss piebilda un parādīja pudeli, kuru visu ceļojuma laiku bija turējis rokās.

-    Nepievērsiet viņam uzmanību, šim zēnam ir bagā­tīga iztēle, Keita mazdēlu pārtrauca.

-    Un kas tas tāds? jautāja ierēdnis, norādot uz cauruli.

-    Trubiņa.

-Kas?

-    Tas ir dobjš veidojums, ko Amazones indiāņi iz­manto, lai izšautu saindētas šautriņas… Aleksandrs sāka klāstīt, taču vecmāmiņas kājas spēriens viņu ap­klusināja.

Ierēdnis bija izklaidīgs, tāpēc jautājumus vairs neuzdeva un palika neziņā par šautriņu saišķi un nāvējošo kurare, kas atradās kādā citā sainī.

-    Vai vēl kas?

Aleksandrs Kolds parakājās kabatā un izvilka trīs stikla olas.

-    Kas tas ir?

-    Domāju, ka tie ir dimanti, zēns sacīja un tūdaļ pat no vecmāmiņas saņēma vēl vienu spērienu.

-    Dimanti! Ļoti uzjautrinoši! Ko gan tu, puis, esi sapī­pējies? muitas ierēdnis iesaucās, iesmējās, apzīmogoja abu pases un lika iet tālāk.

Atverot Ņujorkas dzīvokļa durvis, Keitai un Alek­sandram sejā iesitās dvakojoša gaisa vilnis. Rakstniece piesita sev pie pieres. Šī nebija pirmā reize, kad viņa, dodoties ceļojumā, bija aizmirsusi iznest atkritumus. Degunu aizspieduši, viņi ar mokām iegāja dzīvoklī. Kamēr Keita noņēmās ar bagāžu, mazdēls atvēra logus un parūpējās par atkritumu aiznešanu. Kad viņiem beidzot izdevās iegrozīt spļaujamo trubiņu mazajā dzī­voklītī, Keita dziļi nopūtās un ievēlās dīvānā. Viņa sāka just gadu nastu.

Aleksandrs izņēma no jakas kabatas olas un nolika tās uz galda. Veidojumi izskatījās pēc papīra slogiem no stikla suvenīriem, ko parasti iegādājas tūristi.

-    Tie, Keit, ir dimanti, zēns paziņoja.

-    Protams. Un es esmu Merilina Monro… vecā rakstniece atbildēja.

-Kas?

-    Ak! viņa noņurdēja, nepatīkami pārsteigta par paaudžu bezdibeni starp sevi un mazdēlu.

-    Tā droši vien ir kāda no tava laika, Aleksandrs noteica.

-    Šis ir mans laiks! Šis ir vairāk mans nekā tavs laiks. Es vismaz nedzīvoju uz Mēness kā tu, vecmāmiņa burkšķēja.

-    Tie tiešām ir dimanti, Keita, puisis uzstāja.

-    Ir jau labi, Aleksandr, tie ir dimanti.

-    Vai tu varētu mani saukt par Jaguāru? Tas ir mans totēma dzīvnieks. Šie dimanti nepieder mums, Keita, tie ir indiāņu, miglāja ļaužu dimanti. Es Nadjai apsolīju, ka mēs tos liksim lietā, lai viņus aizsargātu.

-   Jā, jā, jā, rakstniece piekrita, nepievēršot īpašu uzmanību mazdēla vārdiem.

-    Tā mēs varētu finansēt fondu, ko jūs ar profesoru Leblānu grasāties dibināt.

-    Domāju, dēls, ka no sitiena pa galvu tev ir izkri­tušas dažas skrūvītes, Keita izklaidīgi teica un ielika stikla olas jakas kabatā.

Turpmāko nedēļu laikā rakstniecei šo spriedumu par savu mazdēlu nācās mainīt.

Divas nedēļas Keita bija pavisam aizmirsusi par stikla olām, līdz kādu dienu, paņemot no krēsla jaku, viena no tām izvēlās no kabatas un uzkrita rakstniecei uz kājas. Tobrīd mazdēls Aleksandrs jau bija atgriezies pie vecākiem Kalifornijā. Rakstniece vairākas dienas nostaigāja ar sāpošu kāju un stikla olām kabatā, izklai­dīgi spēlēdamās ar tām uz ielas. Kādu rītu viņa iegāja stūra kafejnīcā iedzert kafiju un promejot vienu no dimantiem aizmirsa uz galda. Kafejnīcas saimnieks, itā­lis, kas Keitu pazina jau gadus divdesmit, panāca viņu uz ielas stūra.

-    Keita, tu aizmirsi savu stikla olu! viņš nokliedzās un pameta to rakstniecei pār garāmgājēju galvām.