Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

Keitas Koldas dzīvi vēl vairāk sarežģīja tas, ka žur­nāls International Geographic viņai bija pasūtījis repor­tāžu par Zelta pūķa karaļvalsti. Nebija prātīgi pārlieku ilgi atlikt ceļojumu, jo reportāžu varēja piedāvāt citam žurnālistam, tomēr, pirms doties ceļā, viņai vajadzēja izārstēties no klepus. Šī nelielā valstiņa bija iespiesta starp Himalaju smailēm, un klimats tur bija ļoti nepa­stāvīgs; dažu stundu laikā temperatūra varēja mainīties pat trīsdesmit grādu robežās. Protams, doma par vizīti pie ārsta rakstniecei pat neienāca prātā. Savā dzīvē viņa to ne reizi nebija darījusi, un tagad jau nu nebija īstais laiks sākt. Ļaudis, kas saņem samaksu par darba stundām, viņai nešķita pārlieku uzticami. Viņai pašai maksāja par vārdiem. Keitai šķita acīm redzami, ka neviens ārsts nevēlas, lai viņa pacients ātrāk izveseļo­jas, tāpēc deva priekšroku mājās pieejamiem līdzekļiem. Rakstniece bija pilnīgi pārliecināta, ka no Amazones atvestā koka miza viņas plaušas padarīs gluži kā jau­nas. Kāds simtgadīgs šamanis vārdā Valimai viņai bija apliecinājis, ka šī miza palīdz ārstēt mutes un deguna slimības. Keita samala mizu blenderī, piebēra to ledustējai ar šņabi, lai mazinātu rūgto garšu, un ar lielu pārliecību dzēra to vairākas reizes dienā. Zāles gan vēl nebija devušas nekādus rezultātus, e-pasta vēstulē viņa skaidroja Ludovikam Leblānam.

Nekas tā neielīksmoja Koldu un Leblānu kā abpusējā nicināšana, un viņi izmantoja ikvienu iespēju to izrādīt. Šādas izdevības viņiem netrūka, jo abus nesaraujami saistīja Dimantu fonds Leblāns bija fonda prezidents, un Kolda savās rokās turēja visus finansu līdzekļus. Kopīgais darbs fondā lika viņiem sazināties gandrīz katru dienu, un, lai nebūtu jādzird naidnieka balss, viņi izmantoja elektronisko pastu. Abi centās tikties pēc iespējas retāk.

Dimantu fonds bija dibināts nolūkā aizsargāt Ama­zones indiāņu ciltis kopumā un miglāja ļaudis it īpaši, kā bija lūdzis Aleksandrs. Profesors Leblāns rakstīja biezu akadēmisku grāmatu par cilti un savu lomu piedzīvoju­mā, kaut gan īstenībā indiāņus no genocīda brīnumainā kārtā izglāba Aleksandrs Kolds un viņa brazīliešu drau­dzene Nadja Santosa, nevis Leblāns. Atceroties džungļos pavadītās nedēļas, Keita Kolda nespēja novaldīt smaidu. Kad viņi tikai devās uz Amazoni, mazdēls bija izlutināts puikiņš, bet atgriezies viņš jau bija kļuvis par vīru. Aleksandrs vai Jaguārs, kā puisis vēlējās, lai visi viņu sauc, bija rīkojies kā īsts drošsirdis, to nevarēja noliegt. Keita lepojās ar viņu. Fonds pastāvēja, pateicoties Aleksam un Nadjai; bez viņiem šis projekts būtu palicis tikai gaisa pils jaunieši bija sagādājuši finansējumu.

Sākumā profesors uzstāja, ka organizācijai jāsaucas par Ludovika Leblāna fondu, jo bija pārliecināts, ka viņa vārds piesaistīs presi un iespējamos ziedotājus, tomēr Keita neļāva viņam pat pabeigt iesākto teikumu.

Dot savu vārdu mana mazdēla sarūpētajam kapi­tālam jūs varēsiet tikai pār manu līķi, Leblān, viņa profesoru pārtrauca.

Antropologam nācās piekāpties, jo Keitai piederēja trīs brīnumainie Amazones dimanti. Gluži tāpat kā juvelieris Rozenblats, arī Ludoviks Leblāns neticēja nevienam vārdam par šo apbrīnojamo akmeņu iegūšanu. Dimanti ērgļa ligzdā? Kā tad! Viņam bija aizdomas, ka Sesars Santoss, Nadjas tēvs, zināja kādas slepenas rak­tuves dziļi džungļos, kur meitene arī atrada akmeņus.

Viņš loloja plānu atgriezties Amazonē un pārliecināt gidu dalīties dārgumos. Tomēr tie bija tikai sapņi, jo profesors kļuva aizvien vecāks, viņam sāpēja locītavas un trūka kādreizējās enerģijas, lai ceļotu uz vietām, kur nav gaisa kondicionieru. Tāpat viņš bija ļoti aizņemts ar sava meistardarba rakstīšanu.

Leblānam šķita netaisnīgi nodoties šai svarīgajai misijai un pārtikt tikai no profesora algas. Viņa birojs bija nožēlojams kakts kādas vecas ēkas ceturtajā stāvā, turklāt bez lifta. Kāds apkaunojums! Ja Keita Kolda vismaz būtu mazliet dāsnāka ar līdzekļiem… "Cik nepatīkama sieviete!" nodomāja antropologs. Ar viņu nebija iespējams saprasties. Dimantu fonda preziden­tam pienāktos dzīvot ar plašu vērienu. Viņam vajadzēja sekretāri un pienācīgu biroju, taču knauzerīgā Keita nepiešķīra viņam ne santīma vairāk kā nepieciešams. Tieši šobrīd viņi ar elektroniskā pasta starpniecību strī­dējās par automobiļa iegādi, kas profesoram šķita pilnīgi nepieciešama. Pārvietoties metro bija dārgā laika šķie­šana, viņš daudz lietderīgāk to varētu izmantot indiāņu un mežu aizsardzībai, Leblāns skaidroja. Rakstniece datora ekrānā lasīja Leblāna rakstītos teikumus: "Es nelūdzu neko īpašu, Kolda, nav runa par limuzīnu ar šoferi, tikai par nelielu ieguldījumu…"

Iezvanījās telefons. Rakstniece tam nepievērsa uz­manību, jo apdomāja nesatricināmus argumentus, ar kuriem vēlējās Leblānu nolikt pie vietas, tomēr zvanī­šana turpinājās, līdz viņa beidzot neizturēja. Keita Kolda sadusmota strauji pacēla klausuli un uzrunāja nekauņu, kas iedrošinājās iztraucēt viņas intelektuālo darbu.

-    Sveika, vecmāmiņ, priecīgi sveicināja mazdēla balss no Kalifornijas.