Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

Viņa saķēra olu gaisā un, turpinot ceļu, nolēma, ka pienācis laiks kaut ko ar tām darīt. Bez kāda noteikta plāna Keita devās uz juvelieru ielu, kur atradās arī kāda sena viņas pielūdzēja Izaka Rozenblata veikals. Pirms četrdesmit gadiem viņi gandrīz apprecējās, bet tad parādījās Džozefs Kolds un Keitu savaldzināja, nospē­lējot viņai koncertu flautai. Keita bija pārliecināta, ka šai flautai piemita burvju spēks. Vēlāk Džozefs Kolds kļuva par vienu no pasaules slavenākajiem flautistiem. "Tā bija tā pati flauta, ko mans muļķa mazdēls pameta kaut kur Amazonē!" Keita nikni nodomāja. Par vectēti­ņa brīnumainā mūzikas instrumenta pazaudēšanu viņa Aleksandram bija kārtīgi iekrāvusi pa ausi.

Izaks Rozenblats bija viens no slavenākajiem ebreju kopienas locekļiem, bagāts un cienījams sešu bērnu tēvs. Viņš bija viens no tiem godīgajiem cilvēkiem, kuri mierīgi pilda savus pienākumus un kuru dvēsele vien­mēr ir mierīga. Tomēr, ieraugot savā veikalā ienākam Keitu Koldu, juvelieris juta, ka pār viņu gāžas atmiņu jūra. Vienā mirklī viņš atkal bija kautrīgs jauneklis, kas ieskatījis šo sievieti ar visu pirmās mīlestības dedzību. Tolaik viņa bija jauna meitene ar porcelāna krāsas ādu un nevaldāmu rudu matu ērkuli. Tagad Keita izskatījās krunkaināka par vecu pergamentu, un viņas pelēkie, robu robiem apgrieztie mati bija cieti kā birstes sari.

-    Keita! Tu nu gan neesi nemaz mainījusies, es tevi pazītu pat pūļa vidū… viņš saviļņots murmināja.

-    Nemelo, vecais bezkauņa, Keita atbildēja, negribot apmierināti pasmaidīja un noņēma no pleciem mugur­somu, kas nošļuka uz grīdas kā kartupeļu maiss.

-    Vai atnāci pateikt, ka esi kļūdījusies un vēlies lūgt piedošanu, jo pameti mani ar salauztu sirdi? juvelieris vaicāja.

-    Tā ir, Izak, es kļūdījos. Kā sieva esmu pilnīgi nede­rīga. Mana laulība ar Džozefu nebija ilga, bet mums vis­maz piedzima dēls Džons un tagad man ir trīs mazbērni.

-    Es zinu, ka Džozefs ir miris, un man patiesi žēl. Lai arī vienmēr biju uz viņu greizsirdīgs un nekad nespēju piedot, ka viņš aizvīla manu līgavu, tik un tā pirku visus vina diskus. Man ir visi vina koncertu ieraksti. Viņš tiešām bija ģēnijs… juvelieris sacīja, piedāvāja Keitai apsēsties tumšā ādas dīvānā un pēc tam iekārtojās viņai līdzās. Tātad tu tagad esi atraitne, viņš piebilda, maigi nopētot Keitu.

-    Nelolo veltas cerības, neesmu ieradusies nedz mek­lēt mierinājumu, nedz iegādāties dārglietas. Tas neat­bilst manam stilam, Keita atbildēja.

-    To es redzu, Izaks Rozenblats piebilda, ar acs kaktiņu paskatoties uz rakstnieces saburzītajām bik­sēm, smagajiem šņorzābakiem un uz grīdas nolikto mugursomu.

-    Vēlos tev parādīt pāris stikla gabalu, viņa noteica, izņemot no jakas kabatas olas.

Pa logu iespīdēja rīta gaisma, kas bagātīgi apmirdzēja priekšmetus sievietes rokās. Neiedomājams spožums uz mirkli apžilbināja Izaku Rozenblatu un lika viņa sirdij pārsteigumā salēkties. Viņš nāca no juvelieru ģimenes. Caur viņa vectētiņa rokām bija gājuši dārgakmeņi no Ēģiptes faraonu kapenēm; viņa tēvs bija turējis rokās imperatoru diadēmas; un viņš pats bija izņēmis no ietva­riem boļševiku revolūcijas laikā nogalināto Krievijas caru rubīnus un smaragdus. Par dārgakmeņiem neviens nezināja vairāk kā viņš, un tikai nedaudzi akmeņi spēja Izaku Rozenblatu aizkustināt, tomēr šoreiz viņa acu priekšā atradās kaut kas tik brīnišķīgs, ka juvelierim sareiba galva. Nesakot ne vārda, viņš paņēma dārgumus, aiznesa tos līdz rakstāmgaldam un lampas gaismā rūpīgi apskatīja zem lupas. Kad viņš pārliecinājās, ka pirmais iespaids nav bijis maldīgs, Izaks Rozenblats dziļi nopū­tās, izņēma no kabatas baltu batista kabatlakatiņu un noslaucīja pieri.

-    Kur tu tās nozagi, Keita? viņš trīcošā balsī jau­tāja.

-    Tās ir no kādas vietas, ko sauc par Briesmoņu pil­sētu.

-    Tu mani gribi apmuļķot? juvelieris jautāja.

-    Itin nemaz. Vai tās ir ko vērtas, Izak?

-    Šo to ir gan. Nu, teiksim, par tām tu vari nopirkt kādu nelielu valstiņu, juvelieris nomurmināja.

-    Tu esi drošs?

-    Tie ir lielākie un izcilākie dimanti, kādus vien esmu redzējis. Kur tie atradās? Nav iespējams, ka tāds dārgums būtu palicis nepamanīts. Es pazīstu visus nozī­mīgākos akmeņus, kādi vien ir, tomēr nekad neesmu dzirdējis par šiem, Keita.

-    Palūdz, lai mums atnes kafiju un kādu malku šņabja, Izak. Iekārtojies ērtāk, jo es tev pastāstīšu šo to interesantu, Keita Kolda noteica.