Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

Tā godavīrs uzzināja par brazīliešu pusaudzi, kas, sava sapņa un kaila šamaņa vadīta, uzkāpa noslēpu­mainā kalnā Orinoko augstienē un ērgļa ligzdā atrada šos akmeņus. Keita pastāstīja, ka meitene iedevusi šos dārgumus viņas mazdēlam Aleksandram un lūgusi izmantot tos, lai palīdzētu kādai indiāņu ciltij miglāja ļaudīm, kas vēl joprojām dzīvo akmens laikmetā. Izaks Rozenblats ar interesi klausījās, tomēr neticēja nevienam šā neiedomājamā stāsta vārdam. Tādas pasakas nespētu pārliecināt pat galīgu stulbeni, viņš nosprieda. Viņa kādreizējā līgava noteikti ir iesaistīta kādā netīrā darī­jumā vai arī atklājusi fantastiskas raktuves. Viņš zināja, ka patiesību Keita nekad neatklās. Lai vai kā, bet tās bija viņas tiesības, juvelieris vēlreiz nopūtās.

-     Redzu, ka tu man netici, Izak, rakstniece noteica, iedzerot vēl vienu malku šņabja, lai nomāktu klepus lēkmi.

-    Domāju, tu man piekritīsi, Keita, ka šis nekādā zinā nav ikdienišks stāsts…

-    Un es tev vēl neesmu neko pastāstījusi par bries­moņiem, spalvainiem un smirdīgiem milzeņiem, kas…

-     Ir jau labi, Keita, domāju, ka man nav nepieciešami sīkāki paskaidrojumi, nogurušais juvelieris viņu pār­trauca.

-    Man šos akmentiņus jāpārvērš fonda pamatkapi­tālā. Es apsolīju mazdēlam izmantot tos, lai aizsargātu miglāja ļaudis, kā sauc šos neredzamos indiāņus, un…

-    Neredzamos?

-    Viņi nav pilnīgi neredzami, Izak, viņi tikai tādi izskatās. Tas ir kā burvju triks. Nadja Santosa domā, ka…

-    Kas ir Nadja Santosa?

-    Meitene, kas atrada dimantus, es tev jau stāstīju. Izak, vai tu man palīdzēsi?

-     Es tev palīdzēšu vienmēr, ja vien tas ir likumīgi, Keita.

Un tā cienījamais Izaks Rozenblats kļuva par brīnu­maino akmeņu glabātāju, apņēmās pārvērst tos naudā, gudri investēja kapitālu un palīdzēja Keitai Koldai nodi­bināt Dimantu fondu. Viņš rakstniecei ieteica par fonda prezidentu iecelt antropologu Ludoviku Leblānu, bet naudas kontroli paturēt savās rokās. Un tā Izaks atkal atjaunoja četrdesmit gadus seno draudzību.

-    Keita, vai tu zini, ka arī es esmu atraitnis? juve­lieris reiz sacīja, kad kopā bija devušies vakariņot.

-    Ceru, ka negrasies man izteikt kādu priekšlikumu, Izak. Es jau sen nemazgāju neviena vīrieša zeķes, un galīgi neesmu noskaņota to darīt atkal, rakstniece smejoties atbildēja.

Viņi uzsauca tostu par dimantiem.

Pāris mēnešu vēlāk Keita sēdēja pie datora, un viņas kalsno ķermeni sedza tikai caurumains krekls, kas sniedzās līdz pusstilbiem un skatienam atklāja rakst­nieces mezglainos ceļgalus, vēnu un rētu klātās kājas un izturīgās ceļotājas pēdas. Viņai virs galvas kā liela muša zumēja ventilators, kas nespēja mazināt Ņujorkas vasaras briesmīgo tveici. Jau kādu laiku sešpadsmit vai septiņpadsmit gadus rakstniece apsvēra iespēju dzīvoklī uzstādīt gaisa kondicionieri, tomēr joprojām nebija atradusi tam piemērotu brīdi. Sviedri mērcēja viņas matus un straumītēm tecēja pār muguru, bet pirk­sti tikmēr nikni dauzīja klaviatūru. Keita Kolda zināja, ka pietiek tikai viegli pieskarties taustiņiem, tomēr viņa bija ieradumu cilvēks, tāpēc pa klaviatūru sita, cik spēka, kā agrāk bija darījusi ar rakstāmmašīnu.

Vienā pusē datoram stāvēja ledustēja ar šņabi eks­plozīvs maisījums, par kura izgudrošanu viņa jutās varen lepna. Otrā pusē bija nolikta nodzisusi jūrnieka pīpe. Viņa bija nolēmusi smēķēt mazāk, jo klepus jau labu laiku neatstājās, tomēr vienmēr turēja pīpi pa rokai melnās tabakas smarža bija kā medus rakst­nieces dvēselei. "Nav daudz netikumu, kurus tāda veca ragana kā es varētu atļauties sešdesmit piecu gadu vecu­mā", viņa nodomāja. Viņa nebija gatava atteikties ne no viena sava netikuma, tomēr, neatmetot smēķēšanu, plaušas varētu neizturēt.

Keita jau sešus mēnešus nodarbojās ar Dimantu fonda darbības organizēšanu. Fondu viņa bija izveido­jusi kopā ar antropologu Ludoviku Leblānu, kuru rakst­niece, starp citu, uzskatīja par savu ienaidnieku. Viņai riebās šāda veida darbs, tomēr mazdēls Aleksandrs nekad nepiedotu nolaidību šai lietā. "Es esmu darbības cilvēks, ceļojumu un piedzīvojumu reportiere, nevis birokrāte," viņa nopūtās starp diviem malkiem ledustējas ar šņabi.

Izņemot nonemšanos ar visādām fonda lietām, viņai divas reizes nācās lidot uz Karakasu, lai liecinātu tiesā pret Mauro Karijasu un dakteri Omairu Toresu, kas bija atbildīgi par simtiem ar vējbaku vīrusu inficētu indiāņu nāvi. Mauro Karijass nepiedalījās tiesas sēdē, jo pavadī­ja savas atlikušās dienas kādā privātklīnikā. Būtu bijis labāk, ja indiāņu rungas sitiens viņu būtu aizvedis uz citiem medību laukiem.