Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Taču ne tuvu tik dusmīgs kā Brūns. Viņa seja niknumā bija satum- susi, skatoties, kā Eila atgriežas savā vietā. Viņš cīnījās, lai apvaldītos, lai atturētos no iejaukšanās. Viņa acīs bija kas vairāk par dusmām, tajās bija manāmas arī sirdssāpes. "Manas sievas dēls," viņš domāja, "kuru es uzaudzināju un mācīju, un tikko padarīju par šī klana vadoni. Viņš izmanto savu stāvokli, lai atriebtos. Atriebtos sievietei par pāri- darījumiem, kurus pats ir izdomājis. Kāpēc gan es to neredzēju ag­rāk? Kāpēc es biju tik akls pret viņu? Tagad es saprotu, kāpēc viņš tik ātri piešķīra Vornam to stāvokli. Brouds to visu norunāja ar viņu; viņš jau visu laiku bija plānojis tā izdarīties ar Eilu. Broud, Broud, vai tā ir pirmā lieta, ar kuru sāk jauns vadonis? Pakļaut savus medniekus briesmām ar jaunu un nepieredzējušu otro vīru, lai pats atriebtos sievietei? Kādu gan prieku tev sagādā mātes atšķiršana no tās bērna, kad viņa jau tā ir izcietusi tik daudz sāpju? Vai tev nav sirds, manas sievas dēls? Viss, kas viņai tiek no dēla, ir kopīga gulta naktī."

-     Es vēl neesmu pabeidzis, es vēl neesmu visu pateicis, - Brouds žestikulēja, cenšoties atgūt klana ļaužu uzmanību, kuri jutās šokēti un neveikli. Beidzot tie apklusa.

-     Šis vīrs nav vienīgais, kurš ir ieņēmis jaunu stāvokli. Mums ir jauns mogurs. Pastāv zināmas privilēģijas, kas nāk līdzi jaunajam stāvoklim. Esmu nolēmis, ka Gūvs… mogurs pārcelsies uz pavardu, kas pienākas klana moguram. Krebs pārvāksies uz alas dibenu.

Brūns uzmeta ātru skatienu Gūvam. Vai viņš ari zināja par šo rīko­jumu? Gūvs purināja galvu ar apjukušu sejas izteiksmi.

-     Es negribu pārcelties uz Mogura pavardu, - viņš teica. - Tas ir bijis viņa mājoklis, kopš mēs pārcēlāmies uz dzīvi šajā alā.

Klana ļaudis sāka justies vairāk nekā neērti par savu jauno va­doni.

-     Es esmu nolēmis, tu pārcelsies! - Brouds valdonīgi žestikulēja, dusmīgs par Gūva atteikumu. Pamanījis veco, kroplo vīru, kas bija atspiedies uz nūjas un nikni uz viņu skatījās, Brouds pēkšņi aptvēra, ka lielais Mogurs vairs nav burvis. Kāpēc viņam bija jābaidās no veca, tizla kropļa? Impulsa vadīts, viņš bija izteicis šo piedāvājumu, cerot, ka Gūvs priekā salēksies par labo vietu alā, tāpat kā Vorns bija noprie­cājies par iespēju pacelties augstākā kārtā. Viņš iedomājās, ka tas nostiprinās jaunā mogura uzticību viņam, liks Gūvam būt tam patei­cību parādā. Brouds nebija rēķinājies ar Gūva uzticību un mīlestību pret savu padomdevēju. Brūns vairs ilgāk nespēja savaldīties un jau grasījās runāt, bet Eila viņu apsteidza.

-    Broud! - Eila izkliedza no vietas. Viņš strauji pacēla galvu. - Tu to nedrīksti darīt! Tu nedrīksti likt Krebam izvākties no viņa pavarda! - Slaidā sieviete lieliem soļiem devās uz jaunā vadoņa pusi, pilna tais­nīgu dusmu. - Viņam ir vajadzīga saudzējoša vieta. Dziļumā vējš pūš pārāk stipri. Tu zini, cik viņam ziemā ir grūti. - Eila bija aizmirsusi, ka ir klana sieviete; tagad viņa runāja kā zāļu sieva, kas aizsargā savu slimnieku. - Tu to dari, lai mani sāpinātu. Tu centies atriebties Krebam par to, ka viņš rūpējas par mani. Man nav svarīgi, ko tu dari ar mani, bet liec mierā Krebu! - Viņa stāvēja Broudam tieši pretim, kā siena izslējusies virs tā, dusmīgi žestikulējot viņam sejā.

-    Kas tev deva atļauju runāt, sieva! - Brous ārdījās. Viņš atvēzējās pret to ar savilktu dūri, taču viņa to pamanīja un pieliecās. Brouds bija apjucis, trāpot tukšam gaisam. Pārsteigumu aizstāja niknums, kad viņš metās tai pakaļ.

-    Broud! - Bruņa izsauciens apturēja viņu. Viņš bija pārāk pieradis paklausīt šai balsij, jo īpaši - kad tā bija dusmās pacelta.

-     Tas ir Mogura pavards, Broud, un paliks tāds līdz brīdim, kad viņš nomirs. Tas notiks pietiekami drīz bez tavas iejaukšanās, lai, pārvietojot viņu, to paātrinātu. Viņš ir kalpojis šim klanam ilgi un labi; viņš ir pelnījis šo vietu. Kas gan tu esi par vadoni? Kas gan tu esi par vīru? Izmanto savu stāvokli, lai atriebtos sievietei? Sievietei, kas nekad neko tev nav nodarījusi, Broud, kas to nespētu, ja ari mēģinātu. Tu neesi vadonis!

-    Nē, tu neesi vadonis, Brun, vairs ne. - Pēc pirmā impulsa paklau­sīt Brouds bija atguvies un atcerējies par savu stāvokli, ari par Bruņa. - Es tagad esmu vadonis! Tu vienmēr esi nostājies viņas pusē pret mani, vienmēr esi viņu aizstāvējis. Nu tu viņu vairs nedrīksti aizstā­vēt! - Brouds sāka zaudēt savaldību, mežonīgi žestikulēdams, viņa seja kļuva purpursarkana. - Viņa darīs, ko es likšu, vai arī es viņu nolādēšu! Un tas nebūs uz laiku! Tu tikko redzēji viņas nekaunību, un tu viņu vienalga aizstāvi. Es to necietīšu! Vairs ne. Viņa ir pelnījusi lāstu par to. Un es to darīšu! Kā tev tas patīk, Brun? Gūv! Nolādi viņu! Nolādi viņu! Tagad, tūliņ pat! Es gribu, lai viņa tūliņ tiek nolādēta. Neviens nemācīs šo vadoni, kas viņam jādara, vismazāk jau nu tā neglītā sieviete. Vai tu mani saprati? Nolādi viņu, Gūv!