Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Brouds vēroja, kā Vorns, šļūkādams kājas, vilkās mātei aiz mugu­ras. Viņš atcerējās, ka tieši dienu iepriekš Ebra bija aicinājusi viņu palīgā savos darbos. Jauneklis paskatījās, kā sievietes raka bedri, un viņam uznāca vēlme aizlavīties projām, lai māte viņu neieraudzītu, bet tad pamanīja, ka Oga skatās viņa virzienā. "Mana māte vairs nevar noteikt, kas man jādara. Es neesmu bērns, es esmu vīrs. Viņai tagad jāklausa mani," Brouds domāja, mazliet izriezis krūtis. "Viņa gan to dara… un Oga skatās."

- Ebra! Atnes man malku ūdens! - viņš teica pavēlošā toni, dižo­damies pagriezies uz sievietes pusi. Viņš tomēr nedaudz baidījās, ka māte liks viņam iet pēc malkas. Formāli viņš būs vīrs tikai pēc iesvētes ceremonijas. Ebra palūkojās uz viņu, un viņas acis pielija ar lepnumu. Tas bija viņas mazais puisītis, kas tik lieliski bija ticis galā ar savu misiju, viņas zēns, kas bija sasniedzis cildeno vira statusu. Viņa pielēca kājās, devās uz avotu netālu no alas un ātri atgriezās ar ūdeni, uzmetot augstprātīgu skatienu pārējām sievietēm, it kā vēlētos sacīt: "Paskatieties uz manu zēnu! Vai viņš nav jauks puisis? Vai viņš nav drosmīgs mednieks?"

Mātes priecīgā gatavība un lepnais izskats lāva Broudam atbrīvo­ties no aizsardzības pozīcijām un izrādīt tai savu labvēlību ar atzi­nības rūcienu. Ebras reakcija iepriecināja viņu gandrīz tikpat, cik atturīgi noliektā Ogas galva un apbrīnas pilnais acu skatiens, kas tam sekoja un ko viņš ievēroja, pagriežoties, lai ietu projām.

Oga bija bēdu salauzta pēc mātes nāves, kas sekoja tik drīz pēc mātes vira aiziešanas viņsaulē. Kā vienīgo savu bērnu, lai ari tā bija meitene, abi vecāki Ogu ļoti mīlēja. Bruņa sieva pret viņu bija ļoti laipna, kad meitene sāka dzīvot vadoņa ģimenē, ieturēja ar tiem kopī­gas maltītes un soļoja Ebrai pa pēdām, viņiem meklējot alu. Taču Brūns viņu biedēja. Viņš bija stingrāks nekā reiz mātes vīrs; uz viņa pleciem smagi gūla atbildība. Ebras galvenās rūpes bija par Bruņu, un ceļojuma laikā nevienam nebija tik daudz laika, lai to veltītu meitenei bārenei. Vienu vakaru Brouds bija redzējis meiteni sēžam vienu pašu, nomāktu un lūkojamies ugunskurā. Ogu pārņēma pateicības jūtas, kad lepnais puisis, gandrīz jau vīrs, kurš agrāk reti bija pievērsis viņai uzmanību, apsēdās meitenei blakus un aplika roku tai ap pleciem, viņai tā klusībā sērojot. Kopš šī brīža Oga dzīvoja ar vienu vēlēšanos: kad viņa kļūs sieviete, viņa gribēja, lai to atdotu par sievu Broudam.

Vēlā pēcpusdienas saule sildīja rāmo gaisu. Ne mazākā vēja pūs- miņa neiekustināja pat lapu. Gaidošo klusumu iztraucēja vienīgi mušu sīkšana, tām ieņemot savu vietu pie maltītes atliekām, un sie­vietes, kas raka bedri cepetim. Eila sēdēja blakus Izai, zāļu sievai, kas ūdrādas kulē meklēja sarkano somu. Bērns visu dienu bija staigājis viņai pakaļ, bet nu Izai ar Moguru bija jāveic zināmi rituāli, gatavo­joties svarīgajai lomai, kāda viņai bija jāpilda nākamajā dienā alas ceremonijā; tagad viņi bija pārliecināti, ka tāda būs. Viņa pieveda gaišmataino meiteni pie sievietēm, kuras netālu no alas ieejas raka dziļu bedri. Tajā tiks ieklāti akmeņi, un tās iekšpusē visu nakti degs uguns. No rīta nodīrāto un sadalīto bizonu, ietītu lapās, ielaidīs bedrē, pārklās vēl lapas un kārtu zemes un atstās cepties akmens krāsnī līdz vēlai pēcpusdienai.

Rakšana bija lēns un nogurdinošs process. Nūjas ar smailiem galiem tika izmantotas, lai sakapātu zemi, kura tika grābta ar saujām un sviesta uz ādas gabala, pēc tam izcelta ārā un izgāzta. Bet, kad bedre bija izrakta, to varēja izmantot daudzkārt, vienīgi laiku pa lai­kam iztīrot pelnus. Kamēr sievietes raka zemi, Oga un Vorns, sekojot Ūkas meitas, vēl neizprecinātās Ovras, vērīgajai acij, lasīja malku un nesa no upes akmeņus.

Kad Iza tuvojās, turot pie rokas meiteni, sievietes pārstāja strādāt. "Man jāredz Mogurs," Iza norādīja ar žesta palīdzību. Viņa pabīdīja Eilu tuvāk nelielajai grupiņai. Meitene devās pakaļ Izai, kad tā pagrie­zās, lai ietu projām, bet Iza pakratīja galvu un pastūma viņu atpakaļ pie sievietēm, tad steidzīgi aizgāja.

Tā bija Eilas pirmā satikšanās ar kādu no klana, neskaitot Izu un Krebu, un bez Izas mierinošās klātbūtnes viņa jutās apjukusi un sakautrējusies. Meitene stāvēja kā iemīta zemē, satraukti aplūkojot savas kājas un ik pa brīdim bažīgi paceļot galvu. Pretstatā pieņemta­jām tradīcijām visi skatījās uz garkājaino meiteni ar izteikti plakano seju un apaļo pieri. Viņus visus meitene bija interesējusi, bet šī bija viņu pirmā iespēja aplūkot to tuvāk.