Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Zvērādā, kas nokarājās no rāmja, sastiprināta ar ādas siksnām virs ugunskura, burbuļoja aromātiska zupa. Rūpīgi tika uzmanīts, lai šķidrums neizvārās par daudz. Tiklīdz vārāmā buljona līmenis atradās nedaudz virs līmeņa, kuru sasniedza liesmas, ādas katliņa temperatūra noslīdēja par zemu, lai vārītos. Eila vēroja, kā Uka maisa gaļas un kaulu gabalus no bizona kakla, kas vārījās kopā ar savvaļas sīpoliem, sālītām māllēpēm un citiem augiem. Uka nogaršoja zupu, tad pievienoja mizotus baltdadža stublājus, sēnes, liliju pumpurus un saknes, ūdensķērsas, dievkrēsliņu pumpurus, nelielus nenogatavoju­šos jamsus, dzērvenes, kas bija atnestas no vecās alas, un iepriekšējā dienā saplūkto dienziežu vītušos ziedus iebiezināšanai.

Vilkvālīšu cietās, šķiedrainās un vecās saknes sakapāja un to šķied­ras atdalīja un izņēma. Iegūtajai stērķeles masai, kas nostājās aukstā ūdens groza dibenā, pievienoja līdznestās kaltētās zilenes un kaltētus samaltus graudus. Plakani, tumši neraudzētas mīklas gabali cepās uz karstajiem akmeņiem netālu no uguns. Vēl citā katliņā vārījās balandu zaļumi, ceturtdaļa jēra, jaunais āboliņš un pieneņu lapas ar labākai garšai pievienotām māllēpēm, bet blakus otram ugunskuram kūpēja saldais ēdiens no skābiem kaltētiem āboliem, kas sajaukti ar mežrozīšu ziedlapiņām un veiksmīgi atrastu medu.

Iza bija īpaši iepriecināta, ieraudzījusi Zūgu atgriežamies no ceļo­juma uz stepi ar cieši satvertu purva teteri rokā. Zemu lidojošie sma­gie putni, kas bija viegli nomedījami ar akmeni no veiklā mednieka lingas, Krebam garšoja vislabāk. Pildīti ar garšvielām un ēdamiem zaļumiem un ietīti savvaļas vīnogu lapās, gardie putni tika gatavoti mazākā ar akmeņiem izklātā bedrē. Zaķi un milzīgi kāmji, noģērēti un uzdurti uz iesma, cepinājās virs karstajām oglēm, un meža zemenltes veseliem kalniem mirdzēja saulē spilgti sarkanas.

Notikums bija šāda mielasta vērts.

Eila nebija droša, ka varēs sagaidīt. Viņa visu dienu bija bezmērķīgi klaiņojusi ap ēdiena gatavošanas laukumu. Gan Iza, gan Krebs lielāko daļu laika bija kaut kur nozuduši, bet, kad Iza parādījās tuvumā, viņa bija aizņemta. Oga ari bija noslogota, strādājot kopā ar sievietēm un gatavojoties svētkiem, un nevienam nebija ne laika, ne vēlēšanās noņemties ar meiteni. Saņēmusi dažus skarbākus vārdus un ne visai maigas dunkas no steidzīgajām sievietēm, viņa centās nemaisīties pa kājām.

Kad vēlā pēcpusdienas saule pastiepa ēnas pār sarkano zemi alas priekšā, pār klanu nolaidās gaidošs klusums. Visi pulcējās ap lielo bedri, kurā cepās bizona gurni. Ebra un Uka sāka no virspuses grābt nost zemi. Sievietes noņēma mīkstās, sačokurojušās lapas un atsedza upurdzīvnieku, virs kura pacēlās ēstgribu kairinošs garaiņu mākonis. Gaļu, kas bija tik mīksta, ka gandrīz krita nost no kauliem, uzmanīgi izcēla ārā. Ebras kā vadoņa sievas pienākums bija sagriezt un izdalīt gaļu, un viņas lepnums nebija noslēpjams, kad pirmo gabalu viņa iedeva savam dēlam.

Brouda kautrība bija neviltota, kad viņš pagājās uz priekšu, lai saņemtu savu tiesu. Kad gaļa bija izdalīta visiem vīriem, savu daļu saņēma sievietes, pēc tam - bērni. Eila bija pēdējā, taču gaļas bija vairāk nekā pietiekami visiem, ar bagātīgiem pārpalikumu krāju­miem. Atkal iestājās klusums, izsalkušajam klanam cītīgi tiesājot mielastu.

Tās bija nesteidzīgas dzīres, kurās cilvēki ik pa brīdim nogrieza vēl gabalu bizona gaļas vai paņēma otru porciju sava iecienītā ēdiena. Sievietes bija kārtīgi pastrādājušas, un pateicība nebija tikai apmieri­nātā klana izteicieni - kādas dienas viņām tagad nevajadzēs gatavot ēst. Pēc tam visi atpūtās, gatavojoties garajam vakara cēlienam.

Kad izstiepušās ēnas saplūda blāvā, pelēcīgā puskrēslā pirms tu-vīnās tumsas, slinkās pēcpusdienas noskaņojums nemanot mai­nījās - gaisā bija jūtamas gaidas. Brūns palūkojās uz sievietēm, tās ātri novāca mielasta atlikumus un ieņēma vietas ap neaizkurto ugunskuru alas priekšā. Pavirši uzmests skatiens grupiņai neļāva uzminēt katras sievietes formālo vietu klanā. Viņas stāvēja, izkār­tojušās cita citai blakus atkarībā no sava stāvokļa. Vīri, kas pulcējās otrā pusē, bija ieņēmuši savas vietas saskaņā ar savu stāvokli klana hierarhijā, bet Mogurs nekur nebija redzams.

Brūns, kas atradās pašā priekšā, signalizēja Grodam; tas iznāca vidū un izņēma no sumbra raga kvēlojošu ogli. Šī bija pati svarīgākā no visām oglēm garajā ogļu virknē, kas iesākās ar ugunskuru, kuru aizkūra vecās alas paliekās. Vecā ugunskura turpinājums simbolizēja klana dzīves turpinājumu. Aizdedzināt ugunskuru nozīmēja pieteikt savas tiesības uz alu, apstiprināt to par savu dzīvesvietu.