Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Uzraudzīt ugunskuru bija cilvēka pienākums, būtisks dzīvošanai aukstajos klimatiskajos apstākļos. Pat dūmiem bija savas labvēlīgās īpašības - to smarža radīja cilvēkos drošības un mājas izjūtu; dūmi no alas ugunskura, plūstot augšup pa sienām līdz augsti izliektajiem griestiem, rodot ceļu ārā cauri spraugām un dodoties līdzi caurvējam uz izeju, paņēma sev līdzi visus neredzamos naidīgos spēkus, attīrīja alu un caurstrāvoja to ar aromātu - cilvēku aromātu.

Uguns aizdedzināšana bija pietiekams rituāls, lai attīrītu alu un pieteiktu uz to savas tiesības, bet reizē ar to bieži tika veikti vēl citi zināmi rituāli, un tie tika uzskatīti gandrīz par alas ceremonijas sastāvdaļu. Viens no tiem iepazīstināja klana ļaužu sargājošos totē­mus ar to jaunajām mājām, parasti Mogurs to veica noslēgti, vienīgi vīru lokā. Sievietēm bija ļauts svinēt savā starpā, tas deva iemeslu vīriem baudīt īpašu Izas sagatavotu dzērienu.

Veiksmīgās medības jau bija parādījušas, ka totēmi ir pieņēmuši šo vietu, un svētki apstiprināja klana ļaužu vēlmi padarīt šīs par pastā­vīgām mājām, kaut arī cilvēki šad un tad ilgāku laiku būtu projām. Arī totēmiskie gari ceļoja, taču, kamēr klana locekļi nēsāja amuletus, totēmi spēja tiem sekot un ierasties, kad bija vajadzīgi.

Tā kā gari alas iesvētīšanā piedalītos jebkurā gadījumā, pasākumā varēja iekļaut vēl citas ceremonijas, un bieži vien tā arī notika. Visas ceremonijas padarīja neaizmirstamākas saistība ar jaunas mājvietas iedibināšanu, un tās savukārt pastiprināja klana saites ar konkrēto vietu. Lai gan katram ceremonijas veidam bija savs tradicionālais rituāls, kas nekad nemainījās, katrai ceremonijai bija atšķirīgs rak­sturs atkarībā no tā, kādi rituāli tika izvēlēti.

Mogurs, parasti konsultējoties ar Bruņu, nolēma, kā savienot at­sevišķās daļas, lai veidotos kopējās svinības, bet tas notika dabiski - atkarībā no tā, kā vīri jutās. Šoreiz svinībās tiks iekļauta Brouda iesvēte vīra kārtā un vēl otra ceremonija, kurā nosauks dažu bērnu totēmus, jo tas bija jāizdara un viņi vēlējās izpatikt gariem. Laika faktors nebija svarīgs - to varēja darīt, kad vēlējās, - bet, ja klana ļaudis tiktu traucēti vai atrastos briesmās, jau vienkārša ugunskura aizdedzināšana vien nodrošinātu, ka ala pieder viņiem.

Ar svarīgumu, kas piedienēja nopietnajam uzdevumam, Grods no­metās ceļos, uzlika kvēlojošo ogli uz sausa posa un sāka pūst. Klans satraukti paliecās uz priekšu un izdvesa kopīgu nopūtu, kad liesmu mēles nolaizīja sausos skalus, izbaudot pirmo jaunā ugunskura lik­tenīgo garšu. Uguns saņēmās, un pēkšņi, uzrodoties no nekurienes, baismīga figūra stāvēja tik tuvu ugunskuram, ka šķita - rēcošās lies­mas iekļauj viņu pašā vidū. Tai bija spilgti sarkana seja, virs kuras atradās dīvains, balts galvaskauss, kas šķita karājamies ugunskurā, šaudīgās enerģijas plīvojošo liesmas mēļu neskarts.

Eila sākumā nebija pamanījusi atbaidošo parādību, bet, to ierau­dzījusi, skaļi ievilka gaisu. Meitene juta, kā Iza iedrošinot saspiež tās roku. Viņa sajuta vibrācijas, kuras izraisīja trulā dunoņa, dauzot pret zemi šķēpu kātus, un atsprāga atpakaļ, kad pats jaunākais med­nieks izlēca laukumā uguns priekšā, tiklīdz Dorvs ritma kulminācijā ar pirkstiem skaļi uzsita pa lielu bļodas formas koka instrumentu, kas bija atstutēts pret baļķi ar muti uz leju. Brouds pieplaka pie zemes un lūkojās kaut kur tālumā, ar rokām aizsedzis acis no neeso­šas saules, tad lieliem lēcieniem piesteidzās klāt pārējie mednieki, attēlojot bizona medības. Viņu pantomīmas māksla, kura paaudzēm ilgi tika slīpēta ar žestu un zīmju palīdzību, bija tik izteiksmīga, ka spēcīgie medību pārdzīvojumi atgriezās. Teātris aizrāva pat piecga­dīgo svešinieci. Klana sievietes, kas uztvēra katru smalkāko niansi, tika aizvestas karstajos, putekļainajos līdzenumos. Viņas sajuta, kā no dārdošo zvēru kāju dipoņas vibrēja zeme, izgaršoja smacējošos putekļus, izdzīvoja nogalināšanas sajūsmu. Tā bija reta privilēģija, ka viņām atļāva ieskatīties mednieku neaizskaramajā dzīvē.

Brouds uzņēmās dejas vadību jau pašā sākumā. Tās bija viņa medī­bas, un tā bija viņa nakts. Viņš sajuta, kā apkārtējie dzīvo līdzi, sajuta sievietes bailēs trīcam un atbildēja ar vēl dramatiskāku spēli. Brouds bija meistarīgs aktieris un, atrodoties uzmanības centrā, jutās kā savā labākajā lomā. Viņš spēlēja uz skatītāju jūtām, un ekstātiskajai trīcēšanai, kas pārņēma sievietes, kad jaunais mednieks attēloja savu izšķirošo dūrienu, piemita erotiska pieskaņa. Mogurs, vērojot to no otras ugunskura puses, bija tikpat aizrauts: viņš bieži redzēja vīrus sarunājamies par medībām, taču vienīgi šajās nedaudzajās ceremo­nijās bija spējīgs dalīties pieredzē ar kaut ko tādu, kas atbilda pilnai viņa sajūsmas gammai. "Jauneklis labi spēlē," burvis nodomāja, pār­vietojoties uz ugunskura priekšplānu, "viņš ir sava totēma cienīgs. Droši vien viņš ir pelnījis nedaudz padižoties."