Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Eilai sākot vairāk saprast, klana dzīve viņai uzplauka kā spilgts pārdzīvojums. Meitene vēroja, kā apkārtējie cilvēki sazinās, aizgrābti un uzmanīgi lūkojoties uz tiem un cenšoties uzminēt, ko tie saka cits citam. Sākumā Klans izturējās pret meitenes vizuālo iejaukšanos ar iecietību, uztverot viņu kā mazu bērnu. Tomēr laika gaitā viņas vir­zienā raidītie neapmierinātie skatieni lika manīt, ka šāda slikta uzve­dība vairs ilgi netiks paciesta. Blenšana, tāpat kā noklausīšanās, bija nepieklājīga; tradīcija noteica, ka acis ir jānovērš, kad citi cilvēki saru­nājas. Problēma sasniedza kulmināciju kādu vakaru vasaras vidū.

Klana ļaudis atradās alā, pēc vakara maltītes sapulcējušies pie saviem ģimeņu ugunskuriem. Saule bija nogrimusi aiz horizonta, un tās pēdējā atblāzma izcēla tumšo koku lapotņu siluetus, kas čabēja maigajā nakts vēsmā. No ugunskura pie alas ieejas, kas bija aizku­rināts, lai aizgaiņātu ļaunos garus, ziņkārīgos plēsoņas un drēgno nakts gaisu, augšup cēlās dūmu skumšķīši un mirgojoši karstuma viļņi, liekot aiz tiem tumstošajiem melnajiem kokiem un krūmājam vibrēt trīsošo liesmu klusinātajā ritmā. Ugunskura gaisma dejoja ar ēnām uz alas raupjās klints sienas. Eila sēdēja akmeņu iekšpusē, kas norobežoja Kreba teritoriju, lūkojoties pāri uz Bruņa mājvietu. Brouds bija uztraukts un izgāza satraukumu pār savu māti un Ogu, izmantojot savas pieaugušā vīrieša priekšrocības. Diena Broudam bija sākusies slikti un kļuva vēl sliktāka. Garās stundas, kas bija pava­dītas, dzenoties pakaļ un lavoties klāt medījumam, bija pazaudētas līdz ar viņa neveiksmīgo šāvienu, un sarkanā lapsa, kuras kažoku Brouds bija lielīgi apsolījis Ogai, izgaisa biezoknī, vienīgi izbiedēta no strauji sviestā akmens. Ogas skatieni, kas pauda piedodošu izpratni, aizskāra viņa ievainoto lepnumu vēl vairāk; viņam vajadzēja būt tam, kurš piedotu sievietes neizdošanos, nevis otrādi.

Sievietes, nogurušas pēc dienas rūpēm, steidza pabeigt savus pē­dējos darbus; un Ebra, nomocīta no dēla pastāvīgās iejaukšanās, raidīja nemanāmu signālu Brūnam. Vadonis gluži labi manīja jaunā vīrieša pavēlniecisko, paģērošo uzvedību. Tās bija Brouda tiesības, tomēr Brūnam šķita, ka viņš varēja būt iejūtīgāks pret sievietēm.

Nebija vajadzības likt viņām skriet un nest, kad viņas jau tāpat bija tik aizņemtas un nogurušas.

"Broud, liec sievietes mierā! Viņām pietiek darba," Brūns rādīja ar klusu pārmetumu. Tas Broudam bija par daudz, jo īpaši Ogas klātbūtnē un vēl no Bruņa. Uzpūties viņš aizslāja uz Bruņa pavarda teritorijas tālāko malu, netālu no robežakmeniem, un pamanīja Eilu blenžam tieši uz viņu. Tam nebija nozīmes, ka Eila tikpat kā nebija uztvērusi strīda pavedienu, kas norisinājās kaimiņu mājokļa iekšienē; ciktāl tas attiecās uz Broudu, mazā, neglītā okšķere bija redzējusi, ka viņu norāja kā bērnu. Tas bija pēdējais, izšķirošais trieciens viņa vārajam ego. "Viņa nav pat tik daudz audzināta, lai aizgrieztos," pui­sis nodomāja. "Nu, nav jau vienīgā, kas var neņemt vērā elementāro pieklājību." Visu dienas neveiksmju pārņemts un tīši izaicinot para­žas, Brouds raidīja ļaunu skatienu pāri robežai tieši uz meiteni, kuru ienīda.

Krebs nojauta par nelielo stridiņu Bruņa mājoklī, tāpat kā zināja daudz ko par visiem alas cilvēkiem. Gandrīz nepārtraukti gluži kā fona mūzika tas tika filtrēts caur viņa apziņu, taču viss, kas attiecās uz Eilu, saasināja viņa uzmanību. Krebs saprata, ka šāda tieša ska­tīšanās otra cilvēka mājoklī, pārvarot visas dzīves laikā gūto iera­dumu, bija prasījusi no Brouda apzinātu piepūli un bija augstākā mērā ļaunu nolūku vadīta. "Brouda attieksmē pret šo bērnu ir pārāk daudz naida," Krebs nodomāja. "Viņas pašas labā ir pienācis laiks iemācīt meitenei dažas manieres."

-     Eila! - Krebs skarbi uzsauca. Viņa pietrūkās kājās no neierastā balss toņa. "Neskatīties uz citiem cilvēkiem!" viņš rādīja. Viņa jutās samulsusi.

-    Kāpēc neskatīties? - viņa brīnījās.

-     Neskatīties, neblenzt; cilvēkiem nepatīk, - viņš mēģināja pa­skaidrot, apzinoties, ka Brouds vēroja ar acs kaktiņu, pat nepūloties apslēpt savu ļauno prieku par stipro rājienu, ko meitene bija saņē­musi no Mogura. "Burvis tik un tā izrāda viņai pārāk daudz labvēlī­bas," Brouds domāja. "Ja viņa dzīvotu šeit, es viņai ātri vien parādītu, kā sievietei jāuzvedas."

"Gribu mācīties runāt," Eila pamāja, vēl aizvien samulsusi un maz­liet aizvainota.

Krebs gluži labi zināja, kāpēc viņa tā vēroja, bet reiz viņai ir jāsāk mācīties. Varbūt tas mazinās Brouda naidu pret meiteni, ja viņš re­dzēs, kā viņa tiek norāta par neatlaidīgo skatīšanos.

-     Eila, neskatīties! - Krebs pamāja ar bargu skatienu. - Slikti. Eila nerunāt, kad viri runā. Slikti. Eila neskatīties uz cilvēkiem viņu mājokļos. Slikti. Slikti. Saprast?

Krebs runāja skarbi. Viņš gribēja panākt savu mērķi. Viņš pama­nīja, ka Brouds atsaucās uz Bruņa aicinājumu, piecēlās un atgriezās pie sava ugunskura acim redzami labākā garastāvoklī.