Zemes bērni-1 Alu lāča klans

ŠI zeme bija neticami bagāta, un cilvēks - vien daudzveidīgās dzī­vības niecīga daļiņa, kas dzīvoja un nomira šajā aukstajā, senatnīgajā Ēdenē. Piedzimis vārīgs, bez augstākajām dabas dotajām pielāgoša­nās spējām, izņemot vienu - pārdabiski lielajām smadzenēm -, viņš bija visvājākais no medniekiem. Lai gan viņš bija šķietami ievaino­jams un viņam trūka ilkņu, ķetnu, ātru kāju un lēkšanas iemaņu, tomēr divkājainais mednieks bija iemantojis savu četrkājaino kon­kurentu bijību. Pietika ar viņa smaku vien, lai daudzkārt spēcīgākam radījumam liktu mainīt sava izvēlētā ceļa virzienu, kaut arī tie abi dzīvotu netālu viens no otra ļoti ilgu laiku. Prasmīgie, pieredzējušie klana mednieki bija vienlīdz meistarīgi kā aizsardzībā, tā uzbrukumā, un, kad tika apdraudēta klana drošība vai arī ja tie iekāroja dabas izkrāsotu siltu ziemas mēteli, tie pielavījās medījumam tā, ka tas pat nenojauta par briesmām.

Bija spoža, saulaina diena, vasaras sākuma pilnības sasildīta. Koki bija salapojuši, tomēr par toni gaišāki, nekā kļūs vēlāk. Slinkas mušas spindzēja ap kauliem, pamestiem pēc pēdējās maltītes. Svaiga vēsma atnesa no jūras vieglu nojausmu par dzīvi tajā, un kustīgās koku lapotnes meta skrejošas ēnas pār saulaino nogāzi alas priekšā.

Beidzoties krīzei pēc jaunās mājvietas atrašanas, Mogura pienā­kumi nebija grūti. Viss, ko no viņa prasīja, bija laiku pa laikam nova­dīt medību ceremoniju vai rituālu, lai aizbiedētu ļaunos garus, vai, ja kāds tika ievainots vai saslima, lūgt palīdzību labvēlīgi noskaņota­jiem gariem, lai tie palīdz Izai viņas dziedināšanas maģijā. Mednieki bija devušies projām, un dažas sievietes - tiem līdzi. Bija paredzams, ka viņi neatgriezīsies vairākas dienas. Sieviešu uzdevums - pēc dzīv­nieka nogalināšanas apstrādāt gaļu; medījumu bija vieglāk pārnest mājās jau sagatavotu uzglabāšanai ziemā. Siltā saule un visur eso­šais stepes vējš ātri izkaltēja plānās šķēlēs sagriezto gaļu. Dūmojošie ugunskuri, kurus aizkūra ar sauso zāli un mēsliem, vairāk kalpoja gaļas mušas aizgaiņāšanai, kas dēja oliņas svaigajā gaļā, veicinot tās pūšanu. Sievietes atpakaļceļā varēja nest arī lielāko daļu nastu.

Krebs gandrīz katru dienu, kopš viņi bija ievākušies alā, pavadīja laiku kopā ar Eilu, cenšoties iemācīt viņai savu valodu. Primitīvos vārdus, parasti visgrūtāk uztveramos klana bērniem, viņa uztvēra viegli, tomēr sarežģītā žestu un zīmju sistēma tai nebija saprotama. Mogurs bija mēģinājis meitenei iemācīt žestu nozīmi, tomēr ne vienam, ne otram nebija pamatprasmju otra sazināšanās metodē, un nebija neviena, kas varētu tulkot vai pamācīt. Vecais vīrs bija lauzījis galvu, tomēr nebija spējis izdomāt, kādā veidā lai paskaidro žestu nozīmi. Eila jutās tikpat vīlusies.

Meitene saprata, ka ir kaut kas tāds, ko viņa nespēj uztvert, un alka, kaut spētu sazināties plašāk, ne tikai ar tiem dažiem vārdiem, ko viņa zināja. Viņai bija skaidrs, ka klana cilvēki spēj saprast vairāk par vienkāršajiem vārdiem, taču nezināja, kā. Problēma bija tā, ka viņa neprata ieraudzīt roku signālus. Eilai tās bija vien nejaušas kustības, nevis mērķtiecīgas zīmes. Viņa vienkārši nespēja uztvert pašu prin­cipu, kā sarunāties ar kustībām. Meitenei nekad pat nebija ienācis prātā, ka kaut kas tāds varētu būt iespējams; tas atradās pilnīgi ārpus viņas pieredzes robežām.

Krebam bija radusies nojausma par viņas problēmu, lai gan viņš tam nespēja noticēt. "Droši vien viņa nesaprot, ka kustībām ir no­zīme," viņš domāja. - Eila! - Krebs sauca, pamājot meitenei. "Tur būs tā nelaime," viņš domāja, kad abi soļoja pa taku blakus vizuļojošajai upei. "Vai nu tas, vai ari viņa vienkārši nav tik gudra, lai saprastu valodu." Spriežot pēc saviem novērojumiem, viņš nespēja ticēt, ka meitenei trūkst apķērības, kaut arī viņa bija atšķirīga. Taču vienkār­šus žestus viņa saprata. Viņš nolēma, ka vairāk jāstāsta par tiem.

Daudzi vīri, kuri bija devušies medīt, meklēt barību vai ķert zivis, tajā virzienā, kurp viņi gāja, jau bija noliekuši zāli un krūmus pie zemes, veidojot taku, kur šķita mazāka pretestība. Krebs un Eila nonāca līdz vecā vīra iemīļotajai vietai - atklātam klajumam blakus lielam ozolam ar sulīgām lapām, kura augstās, atsegtās saknes pie­dāvāja noēnotu paaugstinātu sēdvietu, uz kuras viņam bija vieglāk atsēsties nekā nogulties zemē. Sākot mācību stundu, viņš norādīja ar nūju uz koku.

-    Ozols, - Eila steidzīgi atbildēja. Krebs atzinīgi pamāja ar galvu, tad norādīja ar nūju uz upi.

-    Ūdens, - meitene teica.

Vecais virs atkal pamāja, tad izdarīja ar roku kustibu un atkārtoja vārdu. "Tekošs ūdens, upe," - sekoja žesta un vārda kombinācija.

-    Ūdens? - meitene nedroši novilka, apjukusi, ka vārds bija atzīts par pareizu, tomēr viņš jautā atkal. Meiteni pārņēma panika. Tas bija tas pats, kas iepriekš: viņa zināja, ka ir vēl kaut kas, ko burvis grib dzirdēt, taču nesaprata - kas.

Krebs papurināja galvu - nē. Viņš bija atkārtojis ar bērnu šāda veida vingrinājumus daudz reižu. Viņš mēģināja vēlreiz, norādot uz meitenes kājām.

-    Kājas, - Eila teica.