Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Mednieki bieži devās medībās. Tuvējā stepē, kura bija bagātīgi noaugusi ar zāli un augiem un kurā nebija nekā, izņemot dažviet augošus kroplīgus kokus, uzturējās neskaitāmi zālēdāju dzīvnieku pulki. Gigantiski brieži ganījās zālainajos līdzenumos, viņu milzīgie ragi, kas atgādināja izplestu plaukstu, lielajiem dzīvniekiem sasnie­dza pat vienpadsmit pēdu platumu, tāpat kā netālu esošo vareno bizonu ragi, kuru platums bija līdzīgu izmēru. Stepes zirgi reti kad aizklīda tik tālu uz dienvidiem, taču ēzeļi un kulani - kaut kas pa vidu starp zirgu un ēzeli - klejoja pa pussalas atklātajiem līdzenumiem, turpretī to masīvais, robustais brālēns meža zirgs dzīvoja vientulībā vai nelielu ģimeņu grupās tuvāk alai. Stepē nereti bija sastopamas arī ielejā dzīvojošo govju radinieču, stepju antilopju, nelielas grupiņas.

Pļavās starp stepi un kalna pakāji mājvietu bija raduši bizoni; tumši brūnie vai melnie savvaļas dzīvnieki bija vēlāko miermīlī­gāko mājdzīvnieku sugu priekšteči. Meža degunradžiem, kas bija radniecīgi vēlākajām pameža ēdāju tropu sugām, bet piemērojušies vēsajiem mērenās joslas mežiem, ganības tikai nedaudz pārklājās ar citas degunradžu sugas teritorijas zālainajām pļavām. Abas sugas ar saviem īsākajiem, vertikāli izslietajiem snuķveida ragiem un horizon­tālo galvas stāvokli atšķīrās no pinkainā degunradža, kas, tāpat kā pinkainie mamuti, bija tikai sezonas viesis. Tam bija garš pieres rags, virzīts uz priekšu un nedaudz uz leju, un uz zemi vērsta galva - tas viss noderēja, lai notīrītu sniegu no ziemas ganībām. To biezais zemā­das tauku slānis, tumši sarkanā garā virskažoka spalva un apakšējā kažoka mīkstā vilna spieda degunradžus uzturēties vēsā klimatā. To parastā mājvieta bija ziemeļu sala izkaltētās stepes - dzeltenzemes stepes.

Lesa stepes varēja rasties tikai šļūdoņu dēļ. Nepārtraukti zemais spiediens virs plašajiem ledus klājumiem uzsūca gaisa mitrumu, samazinot nokritušā sniega daudzumu šļūdonim pieguļošajās teri­torijās un radot nepārtrauktu vēju. Smalkie, kaļķi saturošie putekļi, less no sašķeltajām klintīm šļūdoņa malās tika iznēsāti simtiem jūdžu attālumā. īsais pavasaris izkausēja niecīgo sniega daudzumu un sasa­lušo zemledus kārtu pietiekami, lai izsprauktos zāle un dzinumi, kuri spēja īsā laikā iesakņoties. Tie ātri auga un izkalta, pārvēršoties par sauso barību; te bija tūkstošiem akru ganību miljoniem dzīvnieku, kas bija pielāgojušies kontinenta dzeļošajam aukstumam.

Pussalas kontinentālās stepes vilināja pinkainos zvērus vienīgi vēlā rudenī. Vasaras bija par karstu, bet ziemas dziļie sniegi bija par dziļu, lai tos noraustu. Daudzi citi dzīvnieki ziemā aizklīda uz zie­meļiem, kur less bija sausāks un laiks - aukstāks. Vairums no tiem vasarā migrēja atpakaļ. Meža zvēri, kas spēja notraust krūmu lapas un dzinumus vai koku mizu, vai ķērpi, palika mežiem klātajās nogā­zēs, kuras piedāvāja atšķirtību un neļāva pulcēties lielos baros.

Kopā ar meža zirgiem un meža degunradžiem mežiem klātajā ainavā mājvietu rada ari meža cūkas un dažādas briežu sugas: sar­kanie brieži nelielos baros, kurus vēlāk citās zemēs nodēvēja par aļņiem; nelielas kautrīgu stirnu grupiņas un īpatņi ar vienkāršiem trijžuburu ragiem; nedaudz lielāki rūsgani balti un lāsumaini dam- brieži un pa kādam alnim, kuru par Ziemeļamerikas alni dēvē tie, kas sarkano briedi sauc par alni, - tie visi dzīvoja mežos.

Augstāk kalnā pie klintīm un to izvirzījumiem glaudās lielragu kalnu aitas - mufloni, kas ganījās alpu pļavās; un vēl augstāk no klints uz klinti lēkāja savvaļas kalnu āži un savvaļas kalnu kazas. Zibenīgi putni ar ātriem spārniem piešķīra mežam krāsas un dzies­mas, bieži vien arī maltīti. Viņu vietu cilvēku ēdienkartē visbiežāk ieņēma treknie, zemu lidojošie stepes purva teteri un vītola rubeņi, kurus notrieca strauji mesti akmeņi, un rudeņos atklīdušās zosis un dūnu pīles, kuras tika noķertas tiklos, tām nolaižoties purvainajos kalnu dīķos. Plēsēji un maitasputni slinki peldēja atmosfēras aug­šējos, karstajos slāņos, vērīgi nopētot dāsnos līdzenumus un mežus lejā.

Milzum daudz nelielu dzīvnieku piepildīja kalnus un stepi alas tuvumā, nodrošinot pārtiku un zvērādas: bija mednieki - ūdeles, ūdri, vilkveidīgie, sermuļi, caunas, lapsas, sabuļi, jenoti, āpši un nelieli savvaļas kaķi, no kuriem vēlāk radās mājas peļu ķērāju leģioni, - un medījumi - vāveres, dzeloņcūkas, zaķi, truši, kurmji, ondatras, nūt- rijas, bebri, skunksi, peles, lauku peles, lemingi, susliki, lielas lēcēj- peles, milzīgi kāmji, mazie pīkstētāji un daži nekad vārdā nenosaukti un izmiršanai nolemti radījumi.

Lielākie plēsēji bija nepieciešami, lai retinātu pārāk lielo zvēru skaitu. Pie tiem piederēja vilki un viņu daudz mežonīgākie radinieki sarkanie vilki. Un vēl bija kaķveidīgie: lūši, gepardi, tīģeri, leopardi, kalnos mītošie sniega leopardi un - divreiz lielāki par pārējiem - alu lauvas. Dažnedažādi brūnie lāči medīja netālu no alas, taču viņus pāraugušie brālēni - veģetārieši alu lāči - šobrīd nebija manāmi. Visuresošā alu hiēna papildināja mežonīgo pasauli.