Zemes bērni-1 Alu lāča klans

-Jā, - burvis pamāja. "Man kaut kā jāpanāk, lai viņa redz un reizē dzird", viņš nodomāja. Piecēlies kājās, Krebs paņēma meiteni pie rokas un pagājās dažus soļus kopā ar viņu, atstājot nūju zemē. Vīrs izdarīja kustību un izrunāja vārdu "kājas". - Kustināt kājas, staigāt, - viņš centās novadīt līdz meitenei jēgu. Eila sasprindzināja dzirdi, cenšoties saklausīt, vai nav kaut ko palaidusi garām viņa balss tonī.

-     Kājas? - bērns teica trīcošā balsī, pārliecināts, ka tā nebija at­bilde, ko burvis gaidīja.

-    Nē, nē, nē! Staigāt! Kājas kustināt! - viņš atkārtoja vēlreiz, ska­toties tieši viņai virsū, pārspīlējot žestu. Viņš atkal pagājās ar mei­teni uz priekšu, norādot uz kājām, zaudējis cerības, ka viņa jelkad iemācīsies.

Eila juta asaras sakāpjam acīs. Kājas! Kājas! Viņa zināja, ka tas bija pareizais vārds, kāpēc gan viņš purināja galvu un nepiekrita? "Vai viņš nevar beigt vicināt to savu roku man acu priekšā. Ko es daru nepareizi?"

Vecais vīrs atkal paveda meiteni uz priekšu, norādīja uz viņas kājām, izdarīja kustību ar roku un nosauca vārdu. Viņa apstājās un vēroja vīru. Viņš vēlreiz izdarīja kustību, tik ļoti to pārspīlējot, ka tas jau gandrīz ieguva citu nozīmi - izteica vārdu. Viņš bija noliecies uz priekšu, skatījās viņai tieši acīs, veicot kustību meitenei pašā acu priekšā. Žests, vārds. Žests, vārds.

"Ko viņš grib? Kas man jādara?" Viņa vēlējās viņu saprast. Viņa zināja, ka Krebs cenšas viņai kaut ko pateikt. "Kāpēc viņš nebeidz vicināt roku?" meitene domāja.

Tad viņai uzplaiksnīja kāda doma. Viņa roka! Viņš turpināja kusti­nāt roku. Viņa vilcinoties pacēla savu roku.

-Jā, jā! Pareizi! - Kreba sparīgā galvas māšana gandrīz vai kliedza. - Rādi zīmi! Kustēties! Kustināt kājas! - viņš atkārtoja.

Ataustot sajēgai, viņa vēroja Kreba kustību, tad mēģināja to kopēt. Krebs teica - jā! "Lūk, ko viņš grib! Kustību! Viņš grib, lai es izdaru kustību."

Viņa atkārtoja žestu vēlreiz, izrunājot vārdu, bet nesaprotot tā nozīmi, tomēr vismaz apjaušot, ka tas bija žests, ko Krebs sagaidīja no viņas, vienlaikus izrunājot vārdu. Viņš pagrieza meiteni apkārt un, smagi klibojot, veda atpakaļ uz ozolu. Norādot atkal uz viņas kājām, meitenei soļojot, viņš vēlreiz atkārtoja žesta un vārda kombināciju.

Pēkšņi kā eksplozija meitenes smadzenēs notika savienojums. Kus­tēties ar kājām! Soļot! Lūk, ko viņš domā! Ne tikai kājas. Rokas kus­tība kopā ar vārdu "kājas" nozīmē soļošanu! Viņas prāts traucās tālāk. Viņa atcerējās, ka vienmēr redzējusi klana cilvēkus kustinām rokas. Ar gara acīm viņa iztēlojās Izu un Krebu stāvot, skatoties vienam uz otru, kustinot rokas, pārmijot tikai dažus vārdus, bet kustinot rokas. Vai viņi sarunājās? Vai tā viņi sarunājas cits ar citu? Vai tāpēc viņi tik maz runā? Vai viņi sarunājas ar rokām?

Krebs apsēdās. Eila stāvēja viņa priekšā, cenšoties nomierināt savu satraukumu.

-    Kājas, - viņa teica, norādot uz savām kājām.

-Jā, - viņš jautājoši pamāja ar galvu.

Eila pagriezās un gāja projām, un, tuvojoties burvim no jauna, viņa izdarīja žestu un izrunāja vārdu "kājas".

-    Jā, jā! Pareizi! Tā ir īstā doma! - Krebs teica. "Viņa aptvēra! Es domāju, ka viņa ir sapratusi!"

Meitene kādu brīdi domāja, tad aizskrēja projām. Atskrējusi atpa­kaļ pāri nelielajam klajumam, viņa stāvēja Kreba priekšā un, mazliet aizelsusies, gaidīja.

"Skriešana," - viņš izdarīja kustību, meitenei uzmanīgi vērojot. Tā bija atšķirīga kustība; viņa nedroši atkārtoja.

"Viņa tiešām ir aptvērusi!"

Krebs bija sajūsmināts. Kustība bija neprecīza, tai pietrūka smal­kuma, kas piemita pat klana mazajiem bērniem, bet viņa bija sapra­tusi domu. Viņš dedzīgi pamāja un gandrīz tika nogrūsts no sēd­vietas, kad Eila metās viņam virsū, apkampjot viņu prieka pilnā ap­gaismībā.

Vecais burvis palūkojās apkārt. Tas notika gandrīz instinktīvi. Mai­guma izpausmes netika iznestas ārpus pavarda robežām. Taču viņš zināja, ka viņi ir vieni. Kroplais vīrs atbildēja ar sirsnīgu apkampienu, un viņu pārņēma tāds siltums un apmierinājums, kādu nebija jutis nekad agrāk.

Eilas izpratnei pavērās vesela jauna pasaule. Viņai piemita in­stinktīva spēles nojauta un mīmiķes talants, kuru viņa lika lietā, no visas sirds un dvēseles atdarinot Kreba kustibas. Tomēr vienroča Kreba runas žesti bija tikai pati nepieciešamākā piemērošanās roku valodai; tā bija Iza, kas iemācīja meitenei smalkākas nianses. Eila mācījās, kā to būtu darījis mazulis, sākot ar vienkāršākajām vaja­dzībām, taču mācījās daudz ātrāk. Pārāk ilgi viņa bija vīlusies savos centienos sazināties; meitene bija nolēmusi panākt nokavēto, cik vien ātri iespējams.