Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-    Vai tiešām? Vai arī gribēja tevi piespiest izdarīt kaut ko pret pašas gribu? Es uzskatu, ka tu esi vairāk nodarījusi pāri viņam. Un kā tad paliek ar Čerunio? Vai kāda no jums padomāja, ka nodarāt pāri arī vi­ņai? Jūs nedrīkstat nevienu ar varu piespiest dāvāt Baudas veltes. Tas nedara Mātei godu. Tas noniecina Viņas veltes.

-     Šamud, tava kārta derībās…

-    Es aizkavēju spēli. Nāc nu, Radonio! Ir taču dzīres! Mudo vēlas, lai viņas bērni ir laimīgi un priecīgi. Tas bija tikai mazs starpgadījums, neļauj tam sabojāt tavu prieku, mana dārgā. Dejas ir atsākušās; aizej padejo!

Kad sieviete bija atgriezusies pie azartspēles, Jondalars saņēma Rado­nio rokas. - Es… piedod. Es nedomāju. Negribēju tevi savainot. Lūdzu, man kauns… piedosi?

Radonio pirmā doma bija uzmest lūpu un dusmās atrauties, bet, kad viņa ieskatījās puiša godīgajā sejā un tumši violetajās acīs, viņas sapīkums pārgāja. - Tas bija muļķīgs… bērnišķīgs joks, - viņa atbildēja, gandrīz pārņemta ar vīrieša klātbūtnes iespaidu, un pievirzījās viņam tuvāk. Jondalars apskāva meiteni, pieliecās tuvāk un uzspieda uz viņas lūpām ilgu un prasmīgu skūpstu.

-    Paldies, Radonio, - viņš pateica un aizgāja projām.

-    Jondalar! - Čerunio uzsauca viņam pakaļ. - Kurp tu dodies?

Ar vainas apziņu viņš atcerējās, ka bija par meiteni aizmirsis. Viņš atnāca atpakaļ pie sīkās, skaistās un dzīvespriecīgās meitenes - nebija nekādu šaubu, ka viņa ir valdzinoša. Jondalars pacēla Čerunio uz rokām, un viņa kaislajā skūpstā bija manāma nožēla.

-    Čerunio, esmu devis solījumu. Viss notiktu, ja es būtu gatavs lauzt solījumu, bet tu tik viegli ļāvi man aizmirsties. Es ceru… kādu citu reizi. Lūdzu, nedusmojies, - Jondalars sacīja, tad ātri gāja prom uz mājokļu pusi, kas atradās zem smilšakmens pārkares.

-    Radonio, kāpēc tev bija jāatnāk un viss jāsabojā? - Čerunio noteica, vērodama, kā Jondalars no viņas aiziet.

Ādas strēmele pie ieejas mājā, kurā viņš dzīvoja kopā ar Seranio, bija nolaista, bet nebija nolikti sakrustoti dēļi, kas neļautu turpināt ceļu. Jondalars atviegloti nopūtās. Vismaz Seranio nebija mājā kopā ar kādu citu. Pastūmis ādas strēmeli, viņš atklāja, ka iekšā valda tumsa. Varbūt Seranio vēl nav pārnākusi? Varbūt viņa tomēr ir kopā ar kādu citu? Iedomājies par to, Jondalars atcerējās, ka kopš ceremonijas nebija Seranio vairs redzējis. Un viņa bija tā, kas nevēlējās nekādas saistības; viņš bija devis solījumu tikai pats sev, ka šo nakti pavadīs kopā ar

Seranio. Varbūt viņai bija citi plāni, varbūt Seranio bija viņu redzējusi kopā ar Čerunio?

Jondalars sataustīja ceļu uz telpas tālāko galu, kur uz paaugstinā­juma bija uzklāts dūnu pildīts matracis un zvērādas. Darvo gulta, kas atradās pie sānu sienas, bija tukša. Tas jau bija gaidāms. Ne jau bieži šeit sabrauca ciemiņi, it īpaši viņa vecumā. Viņš labprāt draudzējās ar citiem zēniem un, cenšoties palikt nomodā, pavadīja kopā ar tiem visu nakti.

Tuvojoties telpas tālākajam galam, Jondalars sasprindzināja dzirdi. Vai viņš dzirdēja elpošanu? Pieliecoties pāri paaugstinājumam un sa­taustot roku, viņa sejā atplauka priecīgs smaids.

Vēlreiz izgājis ārā, vīrietis paņēma ogli no lielā ugunskura un, nes­dams to uz koka gabala, steidzās atpakaļ. Jondalars aizdedzināja mazas akmens lampas sūnu dakti un durvīm priekšā krusteniski pielika divus dēļus - tā bija zīme, ka viņi nevēlas, lai tos traucē. Tad, pacēlis lampu, klusi piegāja pie gultas, kur vēroja aizmigušo sievieti. Vai vajadzētu viņu modināt? Jā, viņš nolēma, ka vajadzētu, tikai lēni un maigi.

Ideja rada atsaucību vīrieša gurnos. Novilcis drēbes un ieslīdējis bla­kus sievietei, Jondalars apskāva viņas silto augumu. Seranio kaut ko nomurmināja un pagriezās pret sienu. Ilgi, maigi viņu glāstīdams, izjuz­dams zem savas rokas iemigušās sievietes siltumu un ieelpodams viņas sievišķīgo smaržu, viņš izpētīja katru auguma vietiņu: roku līdz pat pirkstu galiņiem, asās plecu lāpstiņas, rievoto mugurkaulu, kas noveda pie mazā dibentiņa izliekuma, tad gūžas, kājas un ceļgalus, kāju ikrus un potītes. Kad viņš pieskārās sievietes sēžamvietai, Seranio atrāva kā­jas. Jondalars pastiepa rokas, lai saņemtu sievietes krūtis. Ar plaukstu pieskāries krūtsgaliņam, viņš juta, kā tas reaģē un kļūst ciets. Vīrietim radās vēlēšanās to pasūkt, bet tā vietā viņš ar savu augumu piespiedās sievietes ķermenim un sāka skūpstīt viņas plecus un kaklu.

Jondalaram patika pieskarties Seranio ķermenim, pētīt un atklāt to no jauna. Viņš bija iepazinis ne tikai Seranio. Viņš mīlēja visu sieviešu augumus, jo tie viņam patika un sagādāja baudu. Viņa vīrietības daikts jau pulsēja un bija piebriedis liels, dedzīgi alkdams darboties, bet vēl kontrolējams. Vienmēr bija labāk tad, ja viņš tik ātri tam nepadevās.

-    Jondalar? - ierunājās miegaina balss.

-    Jā, - viņš atbildēja.

Seranio pagriezās uz muguras un atvēra acis. - Vai jau rīts?