Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Ieejot viņā tik dziļi, cik sieviete spēja uzņemt, Jondalars sajuta, ka Seranio siltums viņu iesūc sevī. Viņš atrāvās un iegrima vēlreiz, līdz varēja ieiet vēl dziļāk. Sieviete pacēlās pie viņa rokas, kad viņš iegāja viņā vēl spēcīgāk. Vīrietis jutās tik piebriedis, tik gatavs, un Seranio kliedza, kad viņas spriedze pieauga. Viņa uzspieda pretim, un Jondalars juta, kā viņa gūžas saspringst. Paberzējis spēcīgāk, viņš iegāja sievietē vēlreiz, pēc tam vēlreiz; spēcīgi orgasma viļņi aiznesa abus kopā uz ne­izmērojamām virsotnēm, un viņus pārņēma neizsakāms atvieglojums. Pēdējie grūdieni izsauca trīsas un absolūtu piepildījumu.

Viņi palika mierīgi guļam, kājas joprojām bija kopā savijušās. Sera­nio uzkāpa uz vīrieša. Tikai tagad, pirms viņa loceklis vēl nebija kļuvis slābans, bet nebija vairs pilnībā piebriedis, viņa beidzot varēja to visu ielikt sevī. Šķita, ka Jondalars vienmēr dod viņai vairāk, nekā viņa spēj dot Jondalaram. Viņš negribēja kustēties - viņš jau gandrīz bija gatavs gulēt, bet aizmigt vēl nevarēja. Visbeidzot viņš izņēma savu iztukšoto locekli un iekārtojās Seranio pie sāniem. Sieviete klusi gulēja blakus, bet viņš zināja, ka Seranio vēl nav aizmigusi.

Jondalars ļāva savām domām aizklīst tālu, pēkšņi viņš atklāja, ka domā par Čerunio un Radonio un visām pārējām jaunajām sievietēm. Kā būtu bijis būt kopā ar viņām visām uzreiz? Izjust sev apkārt visus šos jaunavīgos, siltos sieviešu ķermeņus ar siltajām gūžām, apaļajiem dibentiņiem un mitrajām dzīlēm. Sajust mutē vienas sievietes krūtis un ar rokām pētīt citus ķermeņus. Viņš izjuta, ka viņu pārņem jauns uzbudinājuma vilnis. Kāpēc viņš bija tās atgrūdis? Dažkārt viņš patie­šām spēj būt pilnīgi stulbs.

Jondalars paskatījās uz sev blakus gulošo sievieti un gribēja uzzināt, cik ilgā laikā viņa būtu gatava nākamajam aktam, tad iepūta dvašu Seranio ausī. Viņa uzsmaidīja Jondalaram. Viņš noskūpstīja viņas kaklu un pēc tam ari muti. Šoreiz viss notiks lēnāk, viņš nesteigsies. Sera­nio ir skaista, brīnišķīga sieviete… Kāpēc gan Jondalars nespēj viņā iemīlēties?

13

Kad Eila sasniedza ieleju, viņai radās problēma. Viņa bija gribējusi sadalīt un izkaltēt gaļu upmalā, pati guļot ārā, kā jau bija to darījusi iepriekš. Bet par ievainoto alu lauvēnu varēja pienācīgi parūpēties tikai alā. Lauvu mazulis bija augumā lielāks par lapsu un daudz druknāks, bet sieviete spēja to panest. Taču pieaudzis briedis bija cita lieta. Abi pīķu gali, kas vilkās aiz VTnijas un kalpoja par atbalsta mietiem velkamajai platformai, atradās pārāk tālu viens no otra, lai zirgs, velkot kravu, varētu uzkāpt augšā pa šauro taciņu uz alu. Eilai nebija ne jausmas, kā viņa nogādās augšā uz alu sūri grūti nākušo briedi, turklāt sieviete arī neuzdrīkstējās atstāt to vienu bez uzraudzības upmalā, jo hiēnas bija viņiem sekojušas pa pēdām.

Eilas bažas izrādījās pamatotas. Tajā īsajā laika sprīdī, kamēr sieviete nesa mazo lauvēnu uz alu, neskatoties uz VInijas nervozo mīņāšanos, hiēnas jau spietoja apkārt zāles paklājiņā ietīstītajam briedim, kas jo­projām atradās uz velkamās platformas. Eilas linga tika laista darbā, pirms vēl viņa nebija nokāpusi pusceļu lejā uz upmalu, un viens smagais akmens kādai maitēdājai bija liktenīgs. Aiz pakaļkājām viņa aizvilka beigto hiēnu aiz klints sienas un atstāja to pļavā, kaut arī pašai riebās pat pieskarties šim dzīvniekam. Maitēdāja smirdēja pēc sprāgoņas, ar ko bija mielojusies savā pēdējā maltītē; pirms Eila pievērsa uzmanību Vīnijai, viņa nomazgāja upē rokas.

Jaunā ķēvīte drebēja un svīda, un satrauktā uzbudinājumā mētāja asti. Alu lauvas smaka, kas visu ceļu bija atradusies tik tuvu zirgam, bija pāri Vīnijas spēkiem. Vēl sliktāka bija hiēnu smirdoņa, kas visu laiku sekoja viņiem pa pēdām. Kad pretīgās hiēnas mēģināja tuvoties Eilas medījumam, zirdziņš bija centies mest lokus un izvairīties, bet viens velkamās platformas pīķis bija ieķēries klints spraugā. Vīnijai tuvojās panikas lēkme.

- Šī tev ir bijusi smaga diena, vai ne, Vīnij? - Eila žestikulēja, tad apskāva ķēves kaklu un vienkārši tā kādu bridi pastāvēja; tāpat sieviete būtu rīkojusies ar izbijušos bērnu. Vīnija, trīcēdama un caur nāsīm smagi elpodama, piespiedās pie Eilas, un jaunās sievietes tuvums bei­dzot to nomierināja. Pret jauno ķēvīti Eila vienmēr bija izturējusies ar mīlestību un pacietību, tāpēc arī Vīnija atbildēja ar uzticēšanos un pūlējās sievietei palīdzēt.

Eila sāka saitēt vaļā uzmeistaroto velkamo platformu, vēl joprojām nezinādama, kā dabūs briedi augšā uz alu, bet, tiklīdz viens pīķis bija atsaitēts, tas pabīdījās tuvāk otram, tā ka tagad abi kādreizējo pīķu gali stāvēja tuvu viens pie otra. Viņas problēma bija atrisinājusies pati no sevis. Jaunā sieviete pārsēja pīķi tā, lai tas stingri turētos, un veda Vīniju uz taciņu. Krava bija nestabila, bet vajadzēja noiet tikai mazu gabaliņu.