Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Vīnijai tas prasīja milzīgas pūles, jo ziemeļbriedis bija apmēram zirga paša svarā un taciņa - stāva. Šis uzdevums lika Eilai no jauna novērtēt zirga spēku un iegūtos labumus, ko tas viņai sniedza. Kad bija sasniegta klints pārkare, sieviete no Vīnijas noņēma visus apgrūtinājumus un pateicībā apskāva jauno zirdziņu. Eila iegāja alā, cerot, ka Vīnija viņai sekos, bet tad, izdzirdējusi zirga satraukto zviedzienu, pagriezās.

-     Kas noticis? - viņa žestikulēja.

Alu lauvas mazulis gulēja tajā pašā vietā, kur viņa bija to atstājusi. "Lauvēns!" viņa nodomāja. "Vīnija saož mazo plēsēju." Viņa atgriezās pie zirga.

-    Vīnij, viss kārtībā. Tas mazulis tev nedarīs pāri. - Eila paberzēja jau­nās ķēvītes maigo purniņu un, aplikusi roku ap spēcīgo zirga kaklu, mīļi aicināja to alā. Uzticēšanās sievietei atkal ņēma virsroku pār bailēm. Eila pieveda Vīniju pie lauvēna. Ķēvīte to uzmanīgi apostīja, atkāpās un iezviedzās, tad vēlreiz piebāza purniņu, lai apostītu nekustīgo mazuli. Alā bija jūtama plēsēja smaka, bet jaunais lauvēns neradīja nekādas briesmas. Vīnija vēlreiz apošņāja un ar purniņu pabakstīja alu lauvas mazuli, pēc tam izlēma samierināties ar jauno alas iemītnieku. Ķēve devās uz savu vietu un sāka mieloties ar sienu.

Eila pievērsa uzmanību ievainotajam mazulim. Tas bija mazs, spal­vains radījums ar bāliem, dzeltenbrūniem plankumiem uz gaišāka bēš- krāsas pamata. Lauvēns izskatījās vēl diezgan jauns, bet Eila par to nebija pārliecināta. Alu lauvas bija stepju plēsēji; sieviete bija pētījusi tikai tos gaļēdājus, kas mitinājās mežainajā apvidū, blakus klana alai. Toreiz vēl Eila nebija medījusi atklātajās stepes teritorijās.

Viņa centās atcerēties visu, ko klana mednieki bija runājuši par alu lauvām. Šķita, ka šis lauvēns ir daudz gaišākā tonī nekā tie, ko viņa bija iepriekš redzējusi, tad Eila atcerējās, ka klana vīri bija brīdinājuši sievietes, ka alu lauvas ir grūti pamanīt. Šie dzīvnieki tik veiksmīgi pieskaņojuši savu kažoku sakaltušas zāles un putekļainas zemes krāsai, ka pret tiem var pat paklupt. Vesels lauvu bars, kas blakus savām alām guļ krūmu pavēnī vai starp akmeņiem un klintsbluķiem, pat no tuva attāluma izskatās pēc akmeņiem.

Šī reģiona stepes šķita daudz gaišākā bēša tonī nekā parasti, un tuvumā esošās lauvas noteikti ir pieskaņojušās apkārtējam fonam. Eila nekad agrāk nebija par to iedomājusies, bet šķita tikai loģiski, ka šīm lauvām ir daudz gaišāks kažoks nekā tām, kas dzīvo dienvidos. Varbūt viņai nāksies ziedot laiku un izpētīt alu lauvu paradumus.

Ar izveicīgām un prasmīgām kustībām jaunā zāļu sieva, pārbaudot mazuļa ievainojumus, centās noteikt to apmērus. Viena riba bija lauzta, bet tā nedraudēja izraisīt citus bojājumus. Saraušanās spazmas un vājas, ņaudošas skaņas norādīja uz tām vietām, kur mazulim sāpēja visvairāk; viņam varēja būt kādi iekšējo orgānu savainojumi. Lielākā problēma bija vaļējā rēta galvā; nebija nekādu šaubu, ka to izraisījis smags brieža kājas spēriens.

Pavards jau sen bija izdzisis, bet tagad tā vairs nešķita nekāda pro­blēma. Eila bija sākusi paļauties uz uguns akmeņiem. Ja vien pie ro­kas bija posa, tagad viņa ātri mācēja iekurināt uguni. Uzlikusi vārīties ūdeni, ar ādas strēmeles palīdzību viņa cieši un vienveidīgi nosēja alu lauvēna ribas. Tad Eila nomizoja tumši brūno tauksakni, ko bija pa ceļam salasījusi, un no tās sāka tecēt lipīgas gļotas. Vārošajā ūdenī sie­viete ielika kliņģerīšu ziedus, un, kad ūdens pieņēma zeltainu nokrāsu, viņa tajā iemērca mīkstu, absorbējošu ādas strēmeli, lai apmazgātu lauvēna galvas brūci.

Sakaltušo asiņu atmiekšķēšana izraisīja jaunu asiņošanu, un Eila pa­manīja, ka lauvēna galvaskauss ir ielauzts, bet ne sašķaidīts. Viņa sa­grieza balto tauksakni un lipīgo šķidrumu uzlika tieši uz vaļējās brūces - tas apturēs asiņošanu un palīdzēs sadziedēt kaulu -, pēc tam apsēja ievainojumu ar mīkstu ādas gabalu. Eila nebija zinājusi, kā izlietos tās daudzās zvērādas, kuras bija uzkrājusi no gandrīz vai katra no­medītā dzīvnieka, bet pat pārdrošākajos sapņos sieviete nekad nebūtu iedomājusies, ka nāksies tās izlietos tā kā tagad.

"Vai Brūns nebūtu pārsteigts, mani ieraugot?" pasmaidīdama viņa nodomāja. "Viņš nekad neļāva plēsējus ienest alā, pat mazo vilcēnu ne. Tagad paskatieties uz šo alu lauvēnu! Šķiet, ka man ātri nāksies kaut ko iemācīties par alu lauvām - ja vien mazulis izdzīvos."

Viņa uzlika vārīties ūdeni tauksaknes lapu un kumelīšu tējai, kaut arī nezināja, kā dabūs lauvēnā iekšējos orgānus dziedējošo zāļu tēju. Atstājusi lauvēnu, Eila devās ārā nodīrāt briedi. Kad pirmās plānās, mēles formā sagrieztās gaļas šķēles bija gatavas žāvēšanai, viņa pēkšņi apjuka. Uz klints pārkares nebija augsnes kārtas, nekas tāds, pie kā varētu nostiprināt mietiņus, kuriem viņa mēdza piesiet aukliņas. Par to viņa pat nebija padomājusi, jo bija tik ļoti norūpējusies dabūt briedi augšā uz alu. Kāpēc parasti šādi sīkumi viņu aizkavē? Nekas nenākas viegli, droši un kā pats par sevi saprotams.