Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Tūlīt pēc Mazuļa pirmā medījuma Eila nepamanīja nekādu atšķirību. Viņi joprojām medīja kopā. Tomēr nu jau biežāk tā vairs nebija Vīnijas pakaļdzīšanās medījumam, bet sāka kļūt par vienkāršu Mazuļa treniņu, un Eilas pīķis vairs nebija vajadzīgs. Ja viņa gribēja paņemt sev kādu gaļas gabalu, tad darīja to pirmā; ja gribēja iegūt ādu, tad dzīvnieku no­dīrāja. Tomēr savvaļas lauvu barā tēviņš allaž paņēma pirmo un lielāko medījuma tiesu, bet Mazulis vēl bija jauns. Viņš nekad nebija iepazinis badu, par to liecināja viņa augošais ķermenis, un lauvēns bija pieradis pie Eilas teikšanas.

Bet, tuvojoties pavasarim, Mazulis arvien biežāk sāka atstāt alu, dodamies savos izlūkgājienos viens pats. Reti kad viņš bija prom ilgu laiku, bet gājieni sāka kļūt arvien biežāki. Reiz viņš pārnāca ar saplēstu ausi. Eila nodomāja, ka viņš saticies ar citiem lauvām. Tas lika sievietei aptvert, ka ar viņas kompāniju Mazulim vairs nepietiek; viņš sāk meklēt savu sugu. Eila saveda kārtībā Mazuļa ausi, un viņš visu dienu pavadīja, tik cieši sekodams viņas pēdās, ka maisījās pa kājām. Naktī Mazulis ielīda pie Eilas gultā un meklēja divus pirkstus, ko pazīst.

"Drīz viņš no manis aizies," Eila nodomāja, "gribēs pats savu baru, lauvenes, kas medīs viņa vietā, un savus lauvēnus, pār kuriem valdīt.

Viņam ir vajadzīga savas sugas kompānija." Eilai ienāca prātā Izas vārdi: "Tu vēl esi jauna, tev ir vajadzīgs savs vīrietis, no tavas cilts. Sameklē savus ļaudis, sameklē savu vīrieti." Drīz būs pavasaris. Viņai vajadzētu padomāt par došanos prom, bet vēl ne. Pat pēc alu lauvas standartiem Mazulis izaugs milzīgs. Jau tagad viņš augumā daudzkārt pārspēja sava vecuma lauvas, bet viņš vēl nav pavisam izaudzis; viņš vēl nespēj viens pats izdzīvot.

Dziļajam sniegam pa pēdām sekoja pavasaris. Plūdi viņus visus iero­bežoja, visvairāk dabūja ciest Vīnija. Eila varēja uzrāpties augšā pa klinti un doties stepē, arī Mazulis viegli varēja uzrāpties pa to pašu ceļu, bet zirgam klints siena bija pārāk stāva. Ūdens beidzot atkāpās, krastmala un kaulu kaudze atkal bija ieņēmusi jaunas kontūras, un Vīnija varēja doties lejā pa taciņu un iziet pļavā. Bet viņa bija nervoza.

Pirmoreiz Eila pamanīja, ka kaut kas nav tā kā parasti, kad Mazulis no zirga spēriena sāpēs iekliedzās. Sieviete bija pārsteigta. Vīnija ne­kad iepriekš nebija izrādījusi neiecietību pret jauno lauvēnu, varbūt tikai dažkārt bija viņam draudzīgi šur tur iekampusi, lai radinātu pie kārtības, bet spērusi vēl nebija nekad. Eila nodomāja, ka šo neparasto uzvedību izraisījusi ķēves piespiedu dīkstāve, bet Mazulis, kļūdams pieaudzis, tagad izvairījās pietuvoties viņas guļvietai, tomēr izrādīja pastiprinātu interesi par Vīnijas teritoriju. Sieviete brīnījās - kas viņu tur piesaista? Viņa devās pārbaudīt un saoda spēcīgu smaku, ko it kā jau visu ritu bija jutusi. Vīnija stāvēja noliektu galvu, ar plati ieplestām pakaļkājām un uz labo pusi noliektu asti. Ķēves vagīnas atvere bija piepampusi un pulsēja. Paskatījusies uz Eilu, Vīnija ieīdējās.

Eilu pārņēma dalītas jūtas, viņa ātri izdzīvoja pilnīgi pretējas emo­ciju gammas. Pirmām kārtām tas bija atvieglojums. Redz, kāda izrādās tava problēma! Eila zināja par dzīvnieku pārošanās cikliem. Dažiem šīs pārošanās reizes notika biežāk, bet zālēdājiem - parasti vienreiz gadā. Šis bija tas gadalaiks, kad tēviņi cīnījās par tiesībām pāroties, un šī bija tā vienīgā reize, kad tēviņi un mātītes dzīvoja kopā, pat tie, kas parasti medīja atsevišķi vai dažādās grupās.

Pārošanās bija viens no tiem noslēpumainajiem dzīvnieku uzvedī­bas aspektiem, kas Eilu mulsināja. Piemēram, brieži nometa ragus un katru gadu audzēja jaunus un lielākus ragus. Šīs bija tās lietas, par kurām Krebs iebilda, ka Eila, vēl meitene būdama, uzdod pārāk daudz jautājumu. Viņš nezināja, kāpēc dzīvnieki pārojas, kaut gan reiz bija ieminējies, ka varbūt pārošanās laikā tēviņi izrāda pārākumu par mā­tītēm vai varbūt, tāpat kā klana vīrieši, atvieglo savas vajadzības.

Vīnijai ari iepriekšējā pavasari bija pienākusi šī pārošanās reize, bet toreiz, kaut arī viņa bija dzirdējusi ērzeli augšā, stepē, zviedzam, ķēve nevarēja pie viņa nokļūt. Tomēr šoreiz jaunās ķēves vajadzība izskatī­jās daudz spēcīgāka. Eila neatminējās, ka iepriekš būtu redzējusi tādu piepampumu un īdēšanu. Vīnija ļāvās jaunās sievietes glāstiem un ap­kampieniem; pēc tam zirgs atkal nolieca galvu un ieīdējās.

Pēkšņi Eilas kuņģis savilkās nervozā kamolā. Sieviete pieliecās pie zirdziņa, tāpat kā Vīnija bija dažkārt to darījusi, kad bija nomākta un izbijusies. Vīnija viņu pametīs! Šī atziņa nāca tik negaidīti, ka Eila ne­bija tai gatava, kaut gan to vajadzēja paredzēt. Viņa bija domājusi par Mazuļa nākotni un arī savējo. Tā vietā bija pienācis Vīnijas pārošanās laiks. Ķēvei bija vajadzīgs ērzelis, draugs.