Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Ziemas laikā Eila nebija radusi dzīt stepē pēdas, bet, pat sēžot zirga mugurā, viņa sniegā redzēja vilku ķepu nospiedumus. Tie bija skaidri un nepārprotami, tie nebija vējā un saulē izbalējuši - acīmredzami vēl pavisam svaigi. Mazulis aizskrēja pa priekšu, tātad viņi bija tuvu. Eila pasteidzināja Vīniju aulekšos un noķēra Mazuli tieši laikā, lai redzētu, kā vilku bars ielenc vecu saigu tēviņu, kas vilkās iepakaļ mazam anti­lopju bariņam.

Arī jaunais lauva bija viņus ieraudzījis un, nespēdams apvaldīt savu satraukumu, ieskrēja bara vidū, iztrenkādams to un izjaukdams vilkiem uzbrukumu. Pārsteigtie un neapmierinātie vilki lika Eilai smieties, bet viņa negribēja Mazuli iedrošināt. "Viņš ir tikai priecīgi satraucies," viņa nodomāja, "mēs tik ilgi neesam medījuši."

Panikā lēkdama milzīgiem soļiem, saiga aiztraucās prom pa līdze­numu. Vilku bars pārkārtojās un sekoja medījumam daudz piesardzī­gākā solī - solis bija gana ātrs, bet plēsēji nenogurs, pirms atkal nebūs sasnieguši ganāmpulku. Eila saņēma sevi rokās, nomierinājās un raidīja Mazulim bargu un nosodošu skatienu. Viņš atgriezās blakus sievietei, bet jutās pārāk sapriecājies, lai izjustu nožēlu.

Kad Eila, Vīnija un Mazulis sekoja vilku baram, sievietes prātā sāka nobriest kāda doma. Viņa nezināja, vai ar savu lingu spēs nogalināt saigu, bet bija pārliecināta, ka var nogalināt vilku. Eilai nepatika vilka gaļas garša, bet, ja Mazulis ir izsalcis, viņš to ēstu - tieši viņš bija tas, kura dēļ tika rīkotas medības.

Vilki skriedami bija sagrupējušies barā. Vecais saigu tēviņš bija atpa­licis no pārējā bara, pārāk nomocījies, lai tiktu tam līdzi. Eila noliecās uz priekšu, un Vīnija palielināja ātrumu. Vilki ielenca veco buku, uzma­nīdamies no tā ragiem un nagiem. Eila piejāja tik tuvu, lai mēģinātu nogalināt kādu no vilkiem. Sniegdamās kažokādas apmetņa ielocēs pēc akmeņiem, viņa izvēlējās vienu konkrētu vilku. Kad Vīnija apstājās, viņa izmeta akmeni, tam pakaļ veikli lidoja ari otrs.

Mērķis bija sasniegts. Vilks nokrita, un sākumā sieviete nodomāja, ka priekšā esošā kņada radusies viņas sviediena rezultātā. Bet tikai pēc tam ieraudzīja patieso iemeslu. Mazulis bija uztvēris lingas sviedienu kā medību sākumu, bet lauvu neinteresēja vilks, kad daudz garšīgākā antilope bija tepat ar roku aizsniedzama. Nobijies no auļojošā zirga, kam mugurā sēž sieviete, kura met ar akmeņiem, un vēl blakus joņo apņēmības pilns lauva, vilku bars aizskrēja prom pa lauku.

Bet Mazulis vēl nebija tāds mednieks, par kādu centās būt, - vēl ne. Viņa uzbrukumam pietrūka pieauguša lauvas spēka un lietpratības. Eilai bija nepieciešams tikai viens brīdis, lai aptvertu situāciju. "Nē, Mazuli! Tas nav pareizais dzīvnieks," viņa nodomāja. Tad ātri sevi izlaboja. Nu, protams, viņš bija izvēlējies pareizo dzīvnieku. Turēdamies blakus bēgo­šajai antilopei, kurai stindzinošās bailes bija tikko devušas jaunu spēku pieplūdumu, Mazulis gatavojās izdarīt nāvējošo satvērienu.

Eila paķēra pīķi, kas atradās turpat blakus - vācamajā grozā. Atsau­coties uz galēju nepieciešamību, Vīnija skrēja pakaļ vecajam bukam. Antilopes ātrais izrāviens bija tikai īslaicīgs. Vecais buks sāka pagurt. Auļojošais zirgs ātri vien to panāca. Eila nomērķēja pīķi un, kad abas ar Vīniju bija pieauļojušas blakus, trieca to dzivniekā, nemaz neapzi­nādamās, ka pati kliedz mežonīgā jūsmā.

Apmetuši medījumam loku un pielēkšojusi atpakaļ, medniece atklāja, ka Mazulis ir uzkāpis uz vecā buka. Tā lauvēns demonstrēja savu droš­sirdību. Kaut ari viņam joprojām vēl nebija attīstījies pieauguša lauvas iespaidīgais rēciens, triumfējošais rūciens vēstīja par daudzsološu po­tenciālu. Pat Vīnija no šis skaņas tramīgi salēcās.

Eila noslīdēja no ķēves muguras un mierinoši papliķēja tai pa kaklu. - Viss kārtībā, Vīnij. Tas ir tikai Mazulis.

Nepadomājusi, ka lauva varētu iebilst un viņu nopietni ievainot, sieviete pastūma to malā un pirms vešanas uz alu gatavojās antilopi uzšķērst. Mazulis pakļāvās Eilas pārākumam un vēl kaut kam tādam, kas piemita vienīgi šai sievietei: viņas pārliecībai par savu mīlestību uz Mazuli.

Viņa nolēma ari sameklēt vilku un nodīrāt tam ādu. Vilka kažokāda bija ļoti silta. Atgriezusies Eila pārsteigta ieraudzīja, ka Mazulis velk antilopi, un aptvēra, ka viņš ir nolēmis to darīt visu garo ceļu līdz pat alai. Antilopes tēviņš bija augumā liels, bet Mazulis vēl nebija pieau­dzis. Tas deva Eilai iespēju novērtēt lauvēna arvien pieaugošo stip­ruma potenciālu un to spēku, kas viņam vēl tikai būs. Bet, ja Mazulis vilks antilopi visu ceļu līdz alai, tās āda būs sabojāta. Saigas bija plaši izplatīti dzīvnieki, kas dzīvoja gan kalnos, gan līdzenumos, tomēr to nebija tik daudz. Nekad agrāk Eilai nebija izdevies nomedīt saigu, un šīm antilopēm Eilas acis bija īpaša nozīme, jo tās bija Izas totēms. Eilai bija vajadzīga antilopes āda.