Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Domas par Vīniju un ērzeli uzdzina Eilai trīsas. Viņas elpa kļuva ne­daudz ātrāka. Tad sieviete iedomājās par Broudu un patīkamās izjūtas iz­gaisa. Bet tieši Brouda loceklis deva Durkam dzīvību. Ja viņš būtu zinājis, ka aizsāks viņā bērnu, tad nekad to nebūtu darījis. Un Durkam būs Ura. Ari viņa nemaz nav kropla. Domāju, ka Uras dzīvība aizsākās tad, kad tas Citu vīrietis piespieda Odu tam paklausīt. Ura ir tieši tā, kas Durkam vajadzīga. Viņa ir daļa no klana un daļa no Citiem. Citu vīrietis…

Eila izjuta nemieru. Mazulis bija izgājis, un viņa vēlējās izkustēties. Izgājusi ārā, sieviete pastaigājās gar krūmu rindu, kas auga upmalā. Viņa aizgāja tālāk, nekā citreiz bija gājusi, kaut arī tiktāl bija aizjājusi Vīnijas mugurā. Eila saprata, ka viņai būs atkal jāpierod iet kājām un nest vācamo grozu uz muguras. Ielejas pašā tālākajā galā viņa turpināja virzīties gar upi un, kad tā pagriezās dienvidu virzienā, apgāja apkārt augstai kraujas malai. Tieši aiz pagrieziena upe meta līkumu ap klin­tīm, kas tur varēja būt novietotas ar nolūku - tur atradās tik akurāti izvietoti akmeņi iešanai. Šajā vietā augstā klints siena bija tikai stāvs slīpums. Eila uzrāpās klintī un pavērās pāri rietumu stepei.

Starp rietumiem un austrumiem nebija nekādas lielas atšķirības, iz­ņemot to, ka tur bija nedaudz akmeņaināks reljefs, bet rietumu puse Eilai šķita daudz svešāka. Viņa vienmēr bija zinājusi, ka tad, kad izlems atstāt ieleju, dosies uz rietumiem. Pagriezusies apkārt, viņa pārgāja pāri upei, tad pa ieleju devās atpakaļ uz alu.

Bija gandrīz tumšs, kad sieviete pārnāca alā, un Mazulis vēl nebija atgriezies no savām dienas gaitām. Pavards bija izdzisis, ala - auksta un vientuļa. Tagad tā šķita daudz tukšāka nekā tad, kad viņa pirmoreiz to iekārtoja par savām mājām. Sieviete iekūra uguni, uzvārīja ūdeni un pagatavoja tēju, bet viņai nebija noskaņojuma gatavot ēst. Eila paņēma gabalu kaltētas gaļas un žāvētus ķiršus un apsēdās uz savas guļvietas. Ir pagājis ilgs laiks, kopš viņa bijusi alā viena pati. Piegājusi pie vecā vācamā groza un tajā parakņājusies, viņa pašā dibenā atrada Durka pārnēsājamo ādu. Samīcījusi ādas strēmeli, jaunā sieviete to piespieda pie vēdera un skatījās ugunī. Apgūlusies viņa to aptina sev apkārt.

Miegā pie viņas atnāca sapņi. Eila sapņoja par Durku un Uru, kas bija jau pieauguši un dzīvoja kopā pie viena pavarda. Sieviete sapņoja par

Vīniju, kas atradās citā vietā, un viņai bija piedzimis mazs kumeliņš. Pēkšņi viņa pamodās, no bailēm nosvīdusi. Tikai tad, kad Eila pilnībā atvēra acis, viņa saprata, ka atkal bija redzējusi murgus par dārdošo zemi un šausmām. Kāpēc viņai rādījās tas sapnis?

Sieviete piecēlās un sabakstīja uguni, tad uzsildīja tēju un lēnām to iemalkoja. Mazulis joprojām nebija atgriezies. Atkal paņēmusi Durka pārnēsājamo ādu, viņa atcerējās Odas stāstu par Citu vīrieti, kas bija viņu ar varu izmantojis. "Oda sacīja, ka viņš izskatījies kā es. Vīrietis, kas līdzīgs man; interesanti - kā gan viņš varētu izskatīties?"

Eila centās iztēloties vīrieti, kas būtu viņai līdzīgs. Viņa centās at­cerēties savus vaibstus, jo bija redzējusi to atspulgu dīķa ūdenī, bet vienīgais, ko sieviete spēja atcerēties, bija garie mati, kas ieskāva seju. Toreiz viņa tos nēsāja izlaistus, bet tagad, lai netraucētu, tie bija sapīti mazās bizītēs. Eilas mati bija dzelteni, tādā pašā krāsā kā Vīnijas spalva, bet tiem bija daudz sulīgāks un zeltaināks tonis.

Katru reizi, kad viņa iztēlojās vīrieša seju, tad savā priekšā redzēja ļauni smīnošo Broudu. Eila nespēja iztēloties Citu vīrieša seju. Sievietes acis sāka pagurt, un viņa atkal atlaidās gultā. Sapnī viņa redzēja Vīniju un bēro ērzeli. Vēlāk viņa sapņoja par vīrieti - viņa vaibsti bija neskaidri un izplūduši. Tikai viena lieta gan bija pilnīgi skaidra - vīrietim bija dzelteni mati.

15

-Jondalar, tev labi sanāk! Mēs vēl no tevis iztaisīsim īstu laivinieku! - Karlono sacīja. - Lielajās laivās nav tik svarīgi, ja tu izlaid kādu aira vēzienu. H kā laivā tu parasti neesi vienīgais airētājs, tad sliktākais, ko var izdarīt, ir nojaukt ritmu. Mazās laivās, tādās kā šī, kontrole ir svarīga. Viena vēziena izlaišana var būt bīstama vai pat liktenīga. Vien­mēr seko līdzi upei - nekad neaizmirsti, cik tā var būt neparedzama. Šeit tā ir dziļa un izskatās mierīga. Bet, lai sajustu straumes spēku, tev ir tikai jāiemērc airis. Ar straumi ir grūti cīnīties - tev ir jāmāk ar to sadzīvot.

Karlono turpināja sniegt pamācības, kamēr abi ar Jondalaru vadīja mazu divvietīgu koka laivu netālu no Ramudu piestātnes. Zelandoni vīrietis tikai pa pusei klausījās Karlono teiktajā, tā vietā koncentrēda­mies, lai pareizi ieliktu airi ūdenī un laiva virzītos uz to pusi, kur viņš to grib, bet muskuļu līmenī viņš izprata teikto vārdu nozīmi.