Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Pirmie aukstie ziemas vēji atnesa temperatūras pazemināšanos, trauslu ledus kārtiņu upes malā un bažas jaunajai sievietei. Eila bija sev sagatavojusi prāvus gaļas un dārzeņu krājumus, kā ari papildus sagādājusi kaltētas gaļas krājumus Mazulim. Bet viņa zināja, ka lauvē­nam visai ziemai gaļas nepietiks. Viņa bija sarūpējusi graudus un sienu Vīnijai, bet zirdziņam šī lopbarība bija greznība, nevis nepieciešamība. Zirgi meklē barību cauru ziemu - tomēr tajās reizēs, kad ir sasnidzis dziļš sniegs, viņiem nākas badoties, līdz aukstais vējš aizpūš sniegu projām, - un ne visi zirgi izdzīvo bargajā ziemā.

Arī plēsēji meklē barību visu ziemu, dabiskā atlases ceļā izvēlēda­mies vājākos, tādējādi atstādami stiprākajiem vairāk barības. Plēsēju un medījumu populācija vairojās un gāja bojā pēc dabiskās aprites, bet kopumā viena pret otru saglabāja līdzsvara proporcijas. Tajos gados, kad bija palikuši mazāk zālēdāju, vairāk plēsēju dzīvoja badā. Ziema visiem bija smagākais gadalaiks.

Ar ziemas iestāšanos Eilas bažas pieauga arvien lielākas. Kad zeme bija sasalusi cieta kā krams, viņa nevarēja nomedīt lielos dzīvniekus. Viņas medību metodei bija nepieciešams izrakt bedri. Vairums mazo dzīvnieciņu ziemu pārlaida alās, iztikdami no tiem krājumiem, ko paši bija sarūpējuši, tādējādi tos bija grūti atrast, it īpaši tad, ja šim nolūkam nebija attīstītas ožas. Eila šaubījās, vai spēs pietiekami daudz nomedīt, lai pabarotu augošo alu lauvu.

Ziemas pirmajā pusē, kad laiks bija kļuvis pietiekami auksts, lai gaļu varētu uzglabāt saldētā veidā un vēlāk to atsaldēt, sieviete centās nome­dīt tik daudz lielo dzīvnieku, cik vien spēja, un sagādāto gaļu uzglabāja barības krātuvēs zem sakrautiem akmeņiem. Bet Eila nebija izpētījusi ganāmpulku ziemas migrācijas ieradumus, un tāpēc pūles nevainago­jās ar tādiem panākumiem, kā bija cerēts. Kaut arī rūpes par pārtiku bieži vien sagādāja bezmiega naktis, sieviete nekad nenožēloja, ka bija paņēmusi Mazuli savā audzināšanā un atnesusi to uz alu. Dzīvojot kompānijā ar zirgu un alu lauvu, Eila reti kad izjuta ziemas izraisīto dvēseles nostalģiju un vientulību. Un tā alu bieži vien pieskandēja jau­nās sievietes smiekli.

Kad vien viņa izgāja laukā no alas un atvēra jaunu saldētās gaļas krātuvi, Mazulis jau bija klāt un centās izmakšķerēt kādu gabalu, pirms vēl viņa bija nocēlusi akmeni.

- Mazuli! Paej malā! - Viņa smaidīja par jaunā lauvas centieniem parakties zem akmens. Viņam izdevās izvilkt sasalušo dzīvnieka gaļu un pa taciņu aizstiept to uz alu. It kā zinādams, ka šo alu agrāk bija izmantojuši alu lauvas, arī Mazulis alas tālākajā galā iekārtoja sev ne­lielu nišu, uz kurieni nesa atlaidināt sasaldēto gaļu. Sākumā lauvēnam patika paplosīt sasalušo gaļas kluci un ar baudu to paskrubināt. Eila pagaidīja, līdz gaļas gabals atlaižas, un tad nogrieza šķēli arī sev.

Gaļas krājumiem krātuvē sarūkot, Eila sāka vērot laikapstākļus. Kad iestājās skaidra, spirdzinoša un auksta diena, viņa nolēma, ka pienācis laiks medībām - vai vismaz medību mēģinājumam. Eilai nebija nekāda īpaša plāna un negribējās arī par to lauzīt galvu. Sieviete cerēja, ka, izejot ārā, ideja pati ienāks prātā vai vismaz, labāk apskatot teritoriju un apstākļus, viņai radīsies kāda iespēja kaut ko apsvērt. Viņai bija kaut kas jādara, un viņa nebūt negribēja gaidīt, līdz pēdējie gaļas krājumi būs izsikuši.

Tiklīdz Eila bija izvilkusi vācamos grozus, ko likt Vīnijai mugurā, Mazulis zināja, ka viņi ies medībās. Nespēdams sagaidīt, viņš satraukti skraidīja iekšā un ārā, rūca un dīdījās. Arī Vīnija, mētādama galvu un iezviegdamās, par gaidāmo notikumu bija tikpat priecīga kā pārējie. Kad visi trīs bija sasnieguši auksto un saulaino stepi, Eilas spriedze un uztraukums mazinājās, to vietā parādījās cerība un prieks par šo darbošanos.

Stepi klāja plāna tikko sasniguša sniega kārtiņa, kuru vieglais vējiņš nespēja aizpūst. Gaisā virmoja tik spēcīgs un nemainīgs spelgonis, ka spožās saules siltumu nemaz nemanīja, bet debesu spīdeklis vismaz izstaroja gaismu. Ar katru izelpu visiem pa muti vēlās ārā garaiņu mā­koņi, un ap Vīnijas purnu, zirgam sprauslājot, izveidojās sasalusi ledus kārtiņa. Eila priecājās par silto āmrijas kapuci un papildu zvērādām, ko veiksmīgo medību dēļ tagad varēja valkāt.

Sieviete pavērās lejup uz lokano lauvu, kas skrēja ar klusu grāciju, un šokēta aptvēra, ka Mazulis, mērot no pleciem līdz kāju apakšai, ir augumā gandrīz tikpat liels kā Vīnija un tuvojas maza zirga izmēriem. Jaunajam alu lauvas tēviņam sāka parādīties iesarkanas krēpes, un Eila brīnījās, kā to nebija iepriekš pamanījusi. Pēkšņi, kļūdams modrāks, Mazulis izrāvās uz priekšu, aste stīvi izslējās.