Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Kad sudraba krāsa kļuva svina pelēka un pēc tam ieguva matēti tumšu nokrāsu, Jondalars pieņēma lēmumu. Viņš pagriezās pret Sera­nio. "Viņa neapšaubāmi ir skaista sieviete," Jondalars nodomāja. Ar šo sievieti nebija grūti sadzīvot, viņa nodrošināja Zelandoni vīrietim ērtu dzīvi. Jondalars pavēra muti, lai sāktu runāt.

-     Iesim atpakaļ, Jondalar, - Seranio ierunājās pirmā.

-    Seranio… es… mēs esam dzīvojuši… - vīrietis iesāka. Seranio pielika pirkstu pie Jondalara lūpām, lai viņu apklusinātu.

-    Tagad nerunā. Iesim atpakaļ!

Šoreiz viņš Seranio balsi saklausīja pamudinājumu un acis - lūgumu. Viņš pasniedzās pēc sievietes rokas, saņēma to savās rokās, pielika viņas pirkstus pie savām lūpām, tad pagrieza roku otrādi, atvēra to un no­skūpstīja plaukstu. Jondalara siltā, meklējošā mute atrada Seranio rokas locītavu, pēc tam, pavelkot augšup piedurkni, ari elkoņa bedrīti.

Sieviete nopūtās, aizvēra acis, atmeta galvu un aicināja vīrieti pie sevis. Jondalars ar roku atbalstīja viņas pakausi un noskūpstīja pulsē­jošo punktu uz kakla, sameklēja ausi un devās tālāk mutes meklējumos. Izslāpusi pēc vīrieša skūpstiem, sieviete gaidīja. Jondalars viņu lēni un mīloši noskūpstīja, izgaršodams sievietes zemmēles maigumu, ar mēli pieskardamies viņas aukslējām, ievadīja Seranio mēli savā mutē. Atraujoties vienam no otra, sieviete smagi elpoja. Viņas roka sameklēja Jondalara silto un piebriedušo locekli.

-     Iesim atpakaļ, - viņa sacīja vēlreiz, šoreiz aizsmakušā balsī.

-    Kāpēc iet atpakaļ? Kāpēc ne šeit? - viņš pajautāja.

-    Ja paliksim šeit, viss ātri beigsies. Es vēlos pavarda siltumu un zvērādas, lai mums nekur nebūtu jāsteidzas.

Viņu mīlēšanās pēdējā laikā bija zaudējusi savu kvēli un kļuvusi nedaudz pavirša. Viņi mācēja viens otru apmierināt un centās pie šī modeļa turēties, tikai pa retam izpētot jaunas metodes un eksperimen­tējot. Jondalars zināja, ka šonakt Seranio vēlas ko vairāk par ierasto mīlēšanos, un viņš pats alka viņai to sniegt. Saņēmis sievietes roku savās plaukstās, viņš noskūpstīja Seranio acis un degungaliņu, maigo vaigu un iepūta dvašu viņai ausī. Paknibinājis viņas auss ļipiņu, viņš atkal sameklēja sievietes kaklu. Vēlreiz atradis viņas muti, vīrietis kais­līgi to noskūpstīja un piespieda viņu sev klāt.

-    Domāju, ka mums jāiet atpakaļ, Seranio, - viņš iečukstēja sievietei ausī.

-    To jau es visu laiku tev centos iestāstīt.

Ejot cieši blakus, Jondalars bija aplicis roku ap Seranio pleciem, viņa savējo - vīrietim ap vidukli, tā viņi devās apkārt klints izcilnim. Šoreiz viņš neatkāpās, lai apietu klinti pa šauro taciņu pa vienam. Vīrietis pat nepamanīja stāvo nogruvumu.

Bija tumšs, klajajā laukā valdīja nakts melnums un neskaidri silueti. Augstā klinšu siena aizēnoja mēness gaismu, starp mākoņiem varēja saskatīt tikai dažas zvaigznes. Sasnieguši klints pārkāri, viņi saprata, ka ir daudz vēlāks, nekā abi domājuši. Pie centrālā pavarda vairs neviena nebija, kaut arī liesmas vēl joprojām laizīja ieliktos baļķus. Ejot garām

Rošario miteklim, viņi redzēja, ka Rošario, Dolando un vēl daži citi at­radās tur iekšā, pamanīja, ka Darvo kopā ar Tonolanu svaida grebtus kaula gabaliņus. Jondalars pasmaidīja. Tā bija spēle, ko abi ar brāli bija spēlējuši garajos ziemas vakaros, ar to varēja aizrauties un nepamanīt, kā paiet puse nakts, tā piesaistīja uzmanību - viegli lika aizmirsties.

Mājoklī, kurā Jondalars dzīvoja kopā ar Seranio, bija tumšs. Viņi sakrāva malku akmens pavardā, tad no centrālā ugunskura atnesa de­gošu pagali, lai to aizdedzinātu. Ieejai priekšā Jondalars aizlika divus sakrustotus kokus un aizklāja ādas priekškaru, tādējādi norobežojot savu privāto pasauli.

Viņš novilka virsdrēbes, un, kad Seranio atnesa krūzītes, Jondalars tajās ielēja raudzētu melleņu sulu. Uzliesmojusī kaisle bija pierimusi, un gājiens līdz mājoklim bija devis viņam laiku visu pārdomāt. Malkodams sildošo šķidrumu, Zelandoni vīrietis pie sevis domāja: "Seranio ir mīļāka un kaislīgāka par pārējām sievietēm, ko esmu pazinis. Jau pirms laba laika man vajadzēja nokārtot mūsu attiecības oficiāli. Varbūt viņa un ari Darvo būtu ar mieru atgriezties kopā ar mani pie Zelandoni cilts? Vai nu mēs paliekam šeit, vai dodamies atpakaļ, es gribu, lai Seranio kļūst par manu sievu."

Pieņēmis šo lēmumu, Jondalars jutās atvieglots; tagad būs par vienu neizlemtu problēmu mazāk; viņu iepriecināja tas, ka pats par pieņemto lēmumu jūtas labi. Tā ir pienācīgi un pareizi. Kāpēc gan viņš tik ilgi bija vilcinājies?

-     Seranio, esmu pieņēmis lēmumu. Nezinu, vai esmu tev kādreiz teicis, cik daudz tu man nozīmē…

-     Ne tagad, - sieviete atbildēja, nolikdama krūzīti. Viņa apvija rokas Jondalaram ap kaklu un cieši piespieda viņa lūpas pie savējām. Tas bija ilgs, lēns un nesteidzīgs skūpsts, kas vīrietī atkal uzjundīja kaisli. Viņš nodomāja: "Seranio ir taisnība, mēs parunāsim vēlāk."