Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Pēc klusuma, kas sekoja, Jondalars skatījās Seranio, gribēdams viņu paturēt atmiņā tādu kā šobrīd. Sievietes mati joprojām bija vēl mitri un izjukuši, bet viņa jau bija sasilusi un nogrūdusi lielāko daļu zvērādu no sevis nost. - Un kā tad ar tevi, Seranio? Ko tu darīsi?

-    Es tevi mīlu, Jondalar. - Tas bija vienkāršs apgalvojums. - Nebūs viegli iztikt bez tevis, bet tu man tik daudz esi sniedzis. Es baidījos mīlēt. Esmu zaudējusi tik daudz mīlestību, ka mīlestības jūtas biju ap­rakusi dziļi sevi. Zināju, ka būs tevi jāzaudē, Jondalar, bet tik un tā tevi iemīlēju. Tagad es zinu, ka atkal spēju mīlēt, bet, ja šo mīlu zaudēšu, tā neatņems to, kas bija. To tu man sniedzi un pat varbūt vēl ko vairāk. - Sievietes noslēpumainība atspoguļojās viņas smaidā. - Varbūt drīz manā dzīvē parādīsies kāds, ko varēšu mīlēt. Vēl ir par agru to apgal­vot, bet šķiet, ka Māte mani svētījusi. Pēc pēdējās reizes, kad zaudēju savu bērniņu, es vairs nedomāju, ka tas būs iespējams, - daudzus gadus esmu dzīvojusi bez Mātes svētības. Tas droši vien būs tava gara bērns. To es zināšu tad, ja bērnam būs tavas acis.

Jondalara pierē parādījās ierastās rūpju rievas. - Seranio, tādā gadī­jumā man jāpaliek. Pie tava pavarda nav neviena vīrieša, kas parūpēsies par tevi un bērnu, - viņš sacīja.

-    Jondalar, tev nav jāuztraucas. Nevienai mātei vai bērnam mūsu ciltī nekad nav trūcis gādības un uzmanības. Mudo ir teikusi, ka vi­siem, kurus Viņa ir svētījusi, jāizpalīdz. Tieši tāpēc Viņa radīja vīriešus, lai nestu mātēm veltes no Lielās Zemes Mātes. Mūsu cilts parūpēsies par mani, tāpat kā Mudo rūpējas par saviem bērniem. Tev ir savs ceļš ejams, man - savējais. Es tevi neaizmirsīšu, un, ja man būs bērns no tava gara, es domāšu par tevi, tieši tāpat kā domāju par to vīrieti, kuru mīlēju, kad piedzima Darvo.

Seranio bija mainījusies, bet joprojām neizvirzīja nekādas prasības, neuzkrāva Jondalaram nekādu pienākumu nastu. Viņš apskāva sievieti. Viņa skatījās Zelandoni vīrieša neatvairāmajās, zilajās acis. Sievietes acis neko vairs neslēpa: ne to mīlestību, ko viņa juta, ne skumjas par vīrieša zaudēšanu, ne arī prieku par to dārgumu, ko šī sieviete sevī nesa. Cauri spraugai viņi saskatīja blāvu gaismas atspīdumu, kas vēstīja par jaunas dienas atnākšanu. Jondalars piecēlās.

-     Kur tu iesi, Jondalar?

-     Vienkārši ārā, esmu sadzēries par daudz tējas. - Viņš pasmaidīja, un smaids atspoguļojās arī vīrieša acis. - Bet neļauj gultai atdzist. Nakts vēl nav beigusies. - Viņš pieliecās un noskūpstīja Seranio. - Seranio… - Jondalara balss bija no jūtām aizsmakusi, - tu man nozīmē daudz vairāk nekā kāda cita sieviete, ko esmu kādreiz pazinis.

Tomēr tas nebija pietiekami. Viņš aizies, kaut gan Seranio zināja: ja viņa lūgtu Jondalaru palikt, viņš paliktu. Tomēr viņa to nelūdza, un Jondalars viņai sniedza pretim visu, ko spēja. Un tas bija daudz vairāk, nekā daža laba sieviete vispār dzīvē saņem.

-    

18

-     Māte sacīja, ka tu gribot mani satikt.

Jondalars pamanīja Darvo saspringtos plecus un piesardzīgo ska­tienu. Viņš zināja, ka puika no viņa bija izvairījies, un nojauta iemeslu. Garais Zelandoni virs pasmaidīja un centās būt vienkāršs un atbrīvots, bet neliela vilcināšanās viņa parasti sirsnigajā uzvedībā padarīja Darvo vēl nervozāku, puika nevēlējās, lai viņa šaubas apstiprinātos. Arī Jonda­lars nevarēja saņemties un izrunāties ar zēnu. Viņš noņēma no plaukta glīti salocītu apģērba gabalu un to izpurināja.

-    Darvo, man šķiet, ka esi jau izaudzis pietiekami liels šim te. Gribu tev to atdot.

Vienu brīdi, ieraugot Zelandoni kreklu ar eksotiskajiem un sarežģīta­jiem izšuvumiem, zēna acis priekā iemirdzējās, bet piesardzība atgrie­zās. - Tu dodies prom, vai ne? - viņš apsūdzošā tonī pajautāja.

-    Tonolans ir mans brālis, Darvo…

-     Un es neesmu nekas.

-    Tā nav taisnība. Tu taču zini, cik daudz tu man nozīmē. Bet Tonolans ir bēdu sagrauzts un nespēj saprātīgi rīkoties. Es nedrīkstu ļaut viņam vienam doties projām; ja es viņu neuzmanīšu, tad kurš cits to darīs? Lūdzu, mēģini saprast: es nemaz negribu iet tālāk uz austrumiem.

-     Vai tu atgriezīsies?

Jondalars ieturēja pauzi. - Es nemāku teikt un nevaru neko apsolīt. Es nezinu, uz kurieni mēs dosimies un cik ilgi ceļosim. - Jondalars piedāvāja zēnam kreklu. - Tieši tāpēc es gribu tev iedot šo, lai tev būtu vismaz krekls, kas atgādinātu par Zelandoni vīru. Darvo, paklausies! Tu vienmēr būsi mana pavarda pirmais dēls.

Puisis skatījās uz izšūto tuniku; viņa acīs sariesās asaras un teju, teju draudēja ritēt pār vaigiem. - Es neesmu tava pavarda dēls! - Darvo kliedza, tad pagriezās un izskrēja ārā no mītnes.

Jondalars gribēja skriet viņam pakaļ. Tomēr viņš nolika kreklu uz Darvo guļvietas paaugstinājuma un lēnām atstāja māju.