Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Tonolans nikns, vienas rokas dūri sizdams pret otru, staigāja pa savu mītni, kurā bija dzīvojis kopā ar Džetamio. Jondalars bezpalīdzīgi stāvēja blakus brālim, nespēdams mierinājumam piedāvāt neko citu kā vienīgi savu klātbūtni. Vairums pārējo ļaužu nespēja piedāvāt pat to. Tonolans, mežonīgu bēdu pārņemts, bija visiem uzkliedzis, lai iet prom.

-Jondalar, kāpēc viņa? Kāpēc Māte paņēma viņu pie sevis? Viņa bija izgājusi tādas mokas un tik maz prieka dzīvē redzējusi. Vai tad bija tik daudz prasīts? Vienīgi bērns. Viņas pašas miesa un asinis.

-      Es nezinu, Tonolan. Pat gudrākais dziednieks nespētu tev uz šo jautājumu atbildēt.

-     Kāpēc tā? Kāpēc ar tik lielām sāpēm? - Tonolans apstājās brāļa priekšā, vērsdamies pie viņa ar jautājumu. - Kad ierados, viņa mani tikpat kā nepazina. Jondalar, viņa mocījās sāpēs. Es to redzēju viņas acīs. Kāpēc viņai bija jāmirst?

-             Neviens nemāk izskaidrot, kāpēc Māte dod dzīvību un pēc tam paņem to atpakaļ.

-             Māte! Māte! Viņai vienalga. Džetamio Viņu godāja, ari es Viņu godāju. Kāda tam ir nozīme? Viņa paņēma Džetamio. Es ienīstu Māti! - Tonolans atkal sāka izmisīgi soļot.

-            Jondalar… - Rošario pasauca no mājas ieejas, baidīdamās nākt iekšā.

Jondalars izgāja ārā. - Kas ir?

-           Šamuds izdarīja griezumu, lai izņemtu bērniņu pēc tam, kad viņa… - Rošario notrausa asaru. - Viņš domāja, ka varbūt varēs izglābt bērnu, - dažkārt sanāk. Bet bija jau par vēlu, tas bija puika. Nezinu, vai tu gribēsi to teikt Tonolanam vai ne.

-    Paldies, Rošario!

Jondalars redzēja, ka sieviete loti pārdzīvo. Džetamio bija tikpat kā viņas meita. Rošario bija viņu uzaudzinājusi, aprūpējusi paralīzes laikā un garajā atveseļošanās periodā, bija bijusi kopā ar Džetamio no pašu dzemdību sākuma līdz pat liktenīgajām un sāpīgajām beigām. Pēkšņi Tonolans paspraucās viņiem garām, uzlicis plecos savu veco mugur­somu, viņš devās prom pa taciņu, apkārt klints sienai.

-            Nedomāju, ka tagad ir īstais laiks. Pateikšu to viņam vēlāk, - Jon­dalars piebilda, aizskriedams pakaļ brālim.

-    Kurp tu dodies? - viņš pajautāja, noķēris brāli.

-             Es dodos prom. Man nevajadzēja apstāties. Neesmu sasniedzis sava Ceļojuma galamērķi.

-            Tagad tu nedrīksti aiziet, - Jondalars sacīja un, aizturēdams viņu, saķēra brāli aiz rokas. Tonolans to nikni nogrūda nost.

-    Kāpēc nedrīkstu? Kas mani šeit vairs tur? - Tonolans šņukstēja.

Jondalars viņu vēlreiz aizturēja, pagrieza apkārt un, ieskatījies brāļa

bēdu izvagotajā sejā, gandrīz vairs viņu nepazina. Bēdas bija tik ne­aptveramas, ka dedzināja dvēseli. Ir bijušas reizes, kad Jondalars bija apskaudis brāļa prieku un mīlestību uz Džetamio, domādams par sava rakstura nepilnību, kas nebija viņu apveltījis ar tādu spēju mīlēt. Vai tas bija tā vērts? Vai mīlestība bija šo ciešanu un rūgtās vientulības vērta?

-             Vai tad tu vari pamest Džetamio un viņas dēlu, lai apglabā bez tavas klātbūtnes?

-    Viņas dēlu? Kā tu zini, ka tas bija dēls?

-             Šamuds to izņēma. Viņš bija domājis, ka vismaz bērnu izdosies izglābt, bet bija jau par vēlu.

-     Es negribu redzēt dēlu, kas viņu nogalināja.

-     Tonolan! Tonolan! Viņa taču lūdza, lai tiek svētīta. Viņa gribēja palikt stāvoklī un par to ļoti priecājās. Vai tu viņai šo laimi atņemtu? Vai tev labāk patiktu, ja Džetamio būtu nodzīvojusi garu un nelaimīgu mūžu? Bez bērniem un izmisīgi vēlēdamās to, ko nekad nevarētu iegūt? Viņa izbaudīja mīlestību un laimi - vispirms jau apprecoties ar tevi un pēc tam saņemdama Mātes svētību. Tas bija tikai īss viņas dzīves mirklis, bet Džetamio man stāstīja, ka ir tik laimīga, ka par tādu laimi nekad nebija pat sapņojusi. Viņa man stāstīja, ka nekas nespēj viņai sagādāt lielāku prieku kā tu un apziņa, ka viņai būs bērns. Tonolan, viņa to dēvēja par tavu bērnu. Tava gara bērnu. Varbūt Māte zināja, ka tā tas notiks, un tāpēc dāvāja viņai šo laimi.

-    Jondalar, viņa pat mani nepazina… - Tonolana balss aizlūza.

-    Tonolan, Šamuds pašās beigās viņai kaut ko iedeva. Nebija nekādu cerību, ka viņa spēs dzemdēt bērnu, bet vismaz Džetamio tik ļoti ne­cieta. Viņa zināja, ka tu esi blakus.

-    Aizsaucot pie sevis Džetamio, Māte man atņēma visu. Jondalar, es biju tik ļoti iemīlējies, tagad es jūtu vienīgi tukšumu. Manī nekas nav vairs palicis. Kā gan viņa varēja aiziet? - Tonolans sagrīļojās. Kad brālis sabruka, Jondalars viņu saķēra un stingri turēja, atbalstīdams pret savu plecu, kamēr viņš izraudāja sāpes.

-     Kāpēc ne uz mājām, Tonolan? Ja mēs iesim tūlīt, tad līdz ziemai paspēsim nonākt pie ledāja un nākamajā pavasarī jau būsim mājās. Kāpēc tu gribi iet uz austrumiem? - Jondalara balsī bija saklausāmas ilgas.

-    Jondalar, tu ej mājās. Tev jau sen vajadzēja doties mājās. Es allaž esmu teicis, ka tu esi Zelandoni un tāds vienmēr paliksi. Es došos uz austrumiem.

-    Tu teici, ka grasies beigt Ceļojumu Lielās Mātes upes galā. Ko tu darīsi, kad būsi sasniedzis Berana jūru?