Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-    Kā gan var nomedīt dzīvnieku, kas tā lēkā? - Rakario sajūsmā klusi noelsās no drošā dzīvnieka vieglās grācijas. - Kā tie var noturēties tādā mazā laukumiņā?

-     Kad mēs to nomedīsim, tad sapratīsi. Rakario, paskaties uz kazu nagiem, - Dolando ieteica. - Tikai pati ārmala ir cieta, iekšējā daļa ir elastīga kā rokas plauksta. Tieši tāpēc kazas nepaslīd un nezaudē pa­matu zem kājām. Šī naga elastīgā daļa saķeras ar klinti, bet cietā mala to notur uz vietas. Medījot kazas, nedrīkst aizmirst, ka tās vienmēr skatās uz leju. Tās vienmēr vēro, kur liek kāju, un zina, kas atrodas apakšā. Acis kalnu kazām atrodas galvas sānos, diezgan tālu pakausī, tā ka tās redz, kas notiek sānos, bet neredz, kas notiek aiz muguras. Tā arī ir mūsu priekšrocība. Ja izdodas tikt tām aizmugurē, tad no mugurpuses tās var nomedīt. Ja esi uzmanīgs un nezaudē pacietību, tad pat izdodas pieiet tik tuvu klāt, ka var tām pieskarties ar roku.

-    Un kas notiks, ja tās izkustēsies no vietas, pirms jūs tur nokļūsiet? - meitene pajautāja.

-     Paskaties tur, augšā! Vai redzi zaļās ganības? Pēc ziemas liesās barības pavasara zāle ir īsts gardums. Tā, kas stāv tur augšā, ir novē­rotāja. Pārējās kazas - tēviņi, mātītes un mazie kazlēni - ir tur lejā, noslēpušies starp klintīm un krūmiem. Ja ganības ir labas, kazas nekur prom nedosies, kamēr jutīsies šeit drošas.

-     Kāpēc mēs te stāvam un pļāpājam? Ejam! - Darvo mudināja.

Puika dusmojās uz Rakario, kas visu laiku tinās apkārt Jondalaram, un

dega nepacietībā sākt medīt. Viņš jau agrāk bija gājis līdzi medniekiem. Kopš jaunais Zelandoni sāka medīt kopā ar Šamudiem, viņš allaž ņēma puiku sev līdzi, kaut ari zēna uzdevums bija tikai dzīt pēdas, novērot un mācīties. Šoreiz puika bija saņēmis atļauju mēģināt kaut ko pašam nomedīt. Ja viņam paveiktos, tas būtu zēna pirmais medījums un viņš saņemtu īpašu uzmanību. Bet nekāds sevišķs spiediens uz viņu netika izdarīts. Darvo nebija tas jādara tieši šoreiz; būs vēl arī citas reizes. Vidē, kurā šis veiklais dzīvnieks ir ideāli adaptējies, tā nomedīšana ir īpaši grūta. Lai mednieks piekļūtu kalnu kazai tuvumā un izdarītu mēģinājumu to nomedīt, bija nepieciešams tai uzmanīgi un klusi pie­zagties klāt. Tiklīdz kāds kazas izbiedēja un tās sāka skriet, neviens vairs nespēja tām tikt līdzi; dzīvnieki lēkāja pa kalniem līdz kraujas malai un lēca pāri dziļām aizām.

Apgājis apkārt klints veidojumam, kura paralēlās sienas bija sagrie­zušās leņķī, Dolando sāka kāpt kalnā. Uz atklātā kalna mīkstais nogulu slānis bija jau aizpūsts, atstādams ērtus soļa platuma atbalsta punk­tus. Stāvais kāpiens kalnā, lai nokļūtu aiz kalnu kazu ganāmpulka, bija grūts, bet ne bīstams. Tam nebija nepieciešamas alpīnisma iemaņas.

Pārējais mednieku bariņš palika iepakaļ vadonim. Jondalars gaidīja, lai noslēgtu gājienu. Gandrīz jau visi bija sākuši rāpties augšā pa stāvo klints sienu, kad viņš izdzirdēja, ka Seranio viņu pasauc. Vīrietis pārstei­gumā pagriezās. Seranio nebija no tām sievietēm, kam patika medības, un viņa reti kad izgāja ārpus apmetnes teritorijas. Jondalars nespēja iedomāties, ko gan viņa dara tik tālu prom no mājām, bet, kad viņa pienāca klāt, paskatoties sievietes sejā, viņam pār muguru noskrēja baiļu trīsas. Seranio bija skrējusi, un tagad viņai vajadzēja atgūt elpu, pirms spēja parunāt. - Priecājos… panācu tevi. Vajadzīgs Tonolans… Džetamio… dzemdības. - Pēc brīža viņa jau bija atelsusies.

Jondalars pielika rokas pie mutes un iekliedzās: - Tonolan! Tono­lan!

Viena no figūrām, kas kustējās tālu priekšā, pagriezās, un Jondalars ar rokas mājienu aicināja viņu nākt atpakaļ.

Jondalars un Seranio gaidīja neērtā klusumā. Viņš gribēja pajautāt, vai ar Džetamio viss kārtībā, bet kaut kas viņu atturēja to darīt.

-     Kad sākās dzemdības? - viņš beidzot pajautāja.

-     Pagājušajā naktī Džetamio bija sākušās sāpes mugurā, bet viņa Tonolanam nebija neko teikusi. Viņš tik ļoti bija gaidījis kazu medības, tāpēc Džetamio baidījās, ka vīrs neies, ja viņa tam pateiktu. Viņa sacīja, ka neesot bijusi pārliecināta, vai tās ir dzemdību sāpes, bet man šķiet, ka viņa gribēja pārsteigt Tonolanu ar bērniņu, kad viņš būs atgriezies, - Seranio stāstīja. - Džetamio negribēja, ka Tonolans uztraucas vai ner­vozi gaida, kamēr viņa dzemdētu.

"Tas izklausās pēc Džetamio," Jondalars nodomāja. Šī sieviete gri­bēja aiztaupīt savam vīram visas raizes. Tonolans viņu dievināja. Pēkšņi Jondalaram ienāca prātā šausminoša doma. Ja jau Džetamio vēlējās pārsteigt Tonolanu, kāpēc tad Seranio bija skrējusi augšā kalnā, lai pa­sauktu viņu atpakaļ?

-    Ir radušies sarežģījumi, vai ne?

Seranio paskatījās zemē, aizvēra acis un dziļi ievilka elpu, pirms atbildēja. - Bērns ir iestrēdzis; viņai ir pārāk šaurs iegurnis, un tāpēc Džetamio nespēj bērnu dzemdēt. Šamuds uzskata, ka tās ir paralīzes sekas, un lika man atvest Tonolanu… Ari tevi… lai viņu atbalstītu.

-     Ak nē! Ak Doni! Ak nē!

-    Nē! Nē! Nē! Tas nevar būt! Kāpēc? Kāpēc gan Mātei vajadzētu svētīt viņu ar bērnu un tad paņemt abus pie sevis?