Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Braucot pa dziļāko kreisās puses gultni, upi nebija grūti pievārēt. Straume nesa vieglo koka laiviņu straujajā ziemeļu līkumā, un šī lielā straume bija izmetusi viņus upes vidū. Bet brāļi nebija gaidījuši, ka tā tik ātri sadalīsies vairākās gultnēs. Pirms viņi spēja attapties, laiva jau bija aiznesta pa vidējo upi uz priekšu.

Jondalars bija apguvis ievērojamu prasmi rīkoties ar mazo laivu, arī Tonolans bija paspējis šo to apgūt, bet abiem brāļiem vajadzēja vēl daudz ko mācīties, lai sasniegtu to izcilo laivinieku līmeni, kāds bija Ramudiem. Viņi centās apgriezt laivu apkārt, aizirties pret straumi un ievirzīt laivu pareizajā gultnē. Viņiem būtu klājies labāk, ja nebūtu laivu griezuši, tikai mainījuši airēšanas virzienu, - priekšgala forma daudz neatšķīrās no pakaļgala, bet brāļi par to neiedomājās.

Tā nu viņi atradās šķērsām pret straumi, Jondalars izkliedza Tono­lanam norādījumus, lai pagriež laivas priekšgalu, bet mazajam brālim sāka zust pacietība. Liels koks ar milzīgām saknēm - smags, ūdenī samircis un iegrimis dziļi ūdenī - peldēja šurp pa upi, tā ķeburainās saknes pa ceļam savāca visādas drazas. Abi vīrieši to ieraudzīja - bet bija jau par vēlu.

Ar dobju būkšķi robainais milzīgā stumbra gabals ar nolūzušu un nomelnējušu galu, kur reiz bija iespēris zibens, ietriecās koka laiviņā ar plānajiem bortiem. Pa caurumu sānos ātri sāka gāzties iekšā ūdens, un mazā kanoe strauji grima upes dzelmē. Siekstai ietriecoties laivā, kāda gara sakne, kas bija atradusies zem ūdens, trāpīja Jondalaram pa ribām, un viņš palika bez elpas. Kāds cits zars tikko neizdūra Tonolanam aci, atstādams pāri vaigam garu rētu.

Pēkšņi nonākuši aukstajā ūdenī, Jondalars un Tonolans pieķērās pie siekstas un ar šausmām vēroja, kā vien daži burbulīši paliek ūdens virsmā tajā vietā, kur upes dzelmē nogrima laiva ar visām viņu tik rūpīgi piesietajām mantām.

Tonolans bija dzirdējis, kā brālis sāpēs ievaidas. - Jondalar, vai ar tevi viss kārtībā?

- Sakne man ietriecās ribās. Mazliet sāp, bet nedomāju, ka ir kas nopietns.

Sekojot Jondalaram, Tonolans sāka lēnām peldēt prom no siekstas, bet straumes spēks kopā ar pārējiem sanešiem aiznesa viņus pie tās atpakaļ. Pēkšņi sieksta atdūrās pret zemūdens smilšu sēkli. Upe plūda garām un ap siekstas saknēm izstūma ārā dažādas lietas, ko straume bija turējusi savā gūstā zem ūdens; Jondalaram priekšā no ūdens iz­cēlās uzpūties brieža rumpis. Viņš pakustējās, lai no tā izvairītos, un sajuta sāpes sānā.

Atbrīvojušies no siekstas, brāļi peldēja uz mazu saliņu, kas atradās caurteces vidū. Uz tās auga daži jauni un nīkulīgi vītoli, bet saliņa nebija stabila un drīzumā arī to varēja aizskalot. Koki, kas auga saliņas malā, bija pa pusei iegrimuši ūdenī un noslīkuši; to zaros nebija nevienas zaļas lapiņas vai pavasara pumpura, saknes bija zaudējušas atbalstu, daži koki jau bija noliekušies ātri plūstošajā straumē. Salas pamats bija purvaina slīkšņa.

-     Domāju, ka mums jāpeld tālāk un jāpameklē kāda sausāka vieta, - Jondalars ierosināja.

-     Tev taču sāp - nesaki man, ka tā nav.

Jondalars atzina, ka jūtas neomulīgi, un piebilda: - Bet mēs nedrīks­tam šeit palikt.

Pārgājuši pāri mazās saliņas sēklim, brāļi atkal ieslīdēja saltajā ūdenī. Straume bija daudz ātrāka, nekā abi bija to gaidījuši, un, pirms tiem iz­devās sasniegt sauszemi, vīrieši tika pa straumi aiznesti tālu uz priekšu. Viņi jutās pārguruši, nosaluši un vīlušies, kad atklāja, ka joprojām at­rodas uz saliņas - tikai uz kādas citas, mazākas. H bija platāka, bet piemirkusi un atradās nedaudz virs upes līmeņa. Uz tās nevarēja atrast sausu malku.

-    Te mēs uguni neiekursim, - Tonolans atzina. - Mums jāturpina iet uz priekšu. Kur, pēc Karlono teiktā, atrodas Mamutu cilts apmetne?

-    Deltas ziemeļu galā, tuvu pie jūras, - Jondalars atbildēja, ar ilgām paskatīdamies tajā virzienā, par kuru runāja. Sāpes sānos bija kļuvušas asākas, un viņš nebija pārliecināts, vai spēs pārpeldēt pāri vēl vienai tecei. Vienīgais, ko viņš spēja saskatīt, bija mutuļojošs ūdens, samudži­nātas atlieku kaudzes un pāris koku, kas bija izveidojuši iluzoru saliņu. - Nevar zināt, cik tālu tas ir.

Abi vīrieši izbrida cauri dubļiem uz šaurās zemes strēmeles ziemeļu pusē un ienira aukstajā ūdenī. Lejup pa straumi Jondalars pamanīja koku puduri un peldēja tajā virzienā. Smagi elsodami, brāļi izstreipuļoja pelēkas smilts klātā krastmalā teces otrā malā. Ūdens straumītes plūda no viņu garajiem matiem un piemirkušajām ādas drēbēm.

Vēlas pēcpusdienas saule izlauzās cauri apmākušās debess plaisai, liedama savus zeltainos starus, bet nedodama nekādu siltumu. Pēkšņa ziemeļvēja auka izpūta cauri slapjajām drēbēm, un brāļi sajuta stindzi­nošu aukstumu. Kamēr viņi bija kustējušies, viņiem nebija auksti, bet milzīgās pūles bija izsūkušās pēdējās spēka rezerves. Drebinādamies vējā, brāļi lēni vilkās uz nīkulīgo un reto alkšņu audzi.

-     Ierīkosim šeit apmetni, - Jondalars ierosināja.

-    Vēl ir gaišs; varbūt labāk iesim tālāk?

-     Iekams uztaisīsim nojumi un iekursim uguni, būs jau tumšs.