Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Ieraudzījis zemos mākoņus, Karlono saviebās. - Man šķiet, ka laiks nemainīsies, - viņš pavēstīja, - bet, ja upe sāk trakot, piestājiet krastā, tomēr nebūs daudz tādu vietu, kur tikt krastā, līdz nebūsiet izbraukuši cauri iežmaugai. Līdzenumā otrpus iežmaugas Māte sadalīsies vairākās gultnēs. Atcerieties: turieties pie kreisā krasta. Pirms būsiet sasnieguši jūru, upe pagriezīsies uz ziemeļiem un pēc tam uz austrumiem. Drīz pēc pagrieziena, kreisajā pusē, Mātei pievienosies vēl viena liela upe - tās pēdējā galvenā pieteka. Nelielu gabalu pēc tam jau sāksies delta - izeja jūrā, tomēr līdz tam jums vēl tāls ceļš priekšā. Delta ir milzīga un bīstama, tā sastāv no dumbrājiem, purviem un smilšu sēkļiem. Pēc tam Māte sadalās vēlreiz, parasti kādās četrās, bet dažreiz ari vairākās galvenās upēs un mazākās attekās. Brauciet pa kreiso atteku, to, kas ziemeļos. Tuvu pie pašas deltas atrodas Mamutu cilts apmetne.

Pieredzējušais upes vīrs jau iepriekš bija to izstāstījis un pat smiltīs uzzīmējis karti, lai palīdzētu orientēties un spētu dot norādes, kā tikt līdz Lielās Mātes upes galam. Taču Karlono uzskatīja, ka atkārtošana no­stiprinās atmiņu, īpaši tādos gadījumos, kad būs jāpieņem ātri lēmumi. Upes vīrs nebija iepriecināts par domu, ka abi brāļi dosies Ceļojumā pa nepazīstamo upi bez pieredzējuša pavadoņa, bet abi to uzstāja; drīzāk jau tas bija Tonolans, bet Jondalars neļaus brālim vienam doties ceļā. Vismaz garais Zelandoni vīrs bija apguvis nelielas iemaņas, kā vadīt laivu.

Viņi stāvēja koka piestātnē, visas brāļu mantas bija iekrautas mazā laivā, bet aizbraukšanai pietrūka šādu piedzīvojumu parastā satrau­kuma. Tonolans pameta Šaramudu apmetni tikai tāpēc, ka nespēja šajā vietā palikt, bet Jondalars daudz labprātāk būtu devies pretējā virzienā.

Tonolanā bija apdzisusi dzirkstelīte. Viņa agrākā draudzīgā daba bija pārvērtusies drūmā sapīkumā. Pastāvīgajā īgnumā gadījās arī kādi pār­galvīgi izlēcieni - tie bieži noveda pie arvien pārgalvīgākiem gājieniem, nevērības un neuzmanības. Abu brāļu pirmais nopietnais strīds nebija beidzies ar kautiņu tikai tāpēc, ka Jondalars bija atteicies vicināt dū­res. Tonolans bija apsūdzējis brāli par to, ka tas auklējas ar viņu kā ar zīdaini, un pieprasīja tiesības uz savu personisko dzīvi, kurā brālis ne­staigātu viņam pa pēdām. Kad Tonolans uzzināja par Seranio iespējamo grūtniecību, viņš sadusmojās par to, ka Jondalars grasās atstāt sievieti, kas, iespējams, nesa bērnu no viņa gara, lai tikai sekotu brālim uz kādu nezināmu galamērķi. Tonolans uzstāja, lai lielais brālis paliek un rūpējas par sievieti, kā kārtīgam vīram pienākas.

Par spīti Seranio atteikumam iziet pie viņa par sievu, Jondalars sa­prata, ka brālim ir taisnība. Jau no bērnības viņiem abiem bija mācīts, ka vīrieša pienākums, viņa vienīgais mērķis ir apgādāt mātes un bēr­nus, it īpaši rūpēties par tām sievietēm, kas ir svētītas ar bērnu, kurš kaut kādā mistiskā veidā ticis ieņemts no viņu gara. Bet Tonolans šeit nepaliks, un Jondalars, norūpējies, ka brālis izdarīs kaut ko neprātīgu un bīstamu, uzstāja uz iešanu viņam līdzi. Spriedze starp brāļiem jo­projām bija nomācoša.

Jondalars tā īsti nemācēja izdomāt, kā pateikt ardievas Seranio, viņš pat baidījās sievieti uzlūkot. Bet, kad vīrietis noliecās viņu noskūpstīt, Seranio smaidīja; kaut arī sievietes acis bija nedaudz pietūkušas un sarkanas, viņa neļāva emocijām ņemt virsroku. Jondalars meklēja Darvo un bija vīlies, ka pavadītāju vidū, kuri bija sapulcējušies piestātnē, zēna nebija. Tur bija sanākusi gandrīz visa Šaramudu cilts. Tonolans jau atra­dās mazajā laivā, kad tajā iekāpa arī Jondalars un apsēdās aizmugurē. Viņš paņēma airi un, kamēr Karlono atsēja virvi, pēdējo reizi paskatījās uz augsto klinšu ieplaku. Tās malā, tur augšā, stāvēja mazs zēns. Krekls, kas puisim bija mugurā, derēs tikai labi ja pēc pāris gadiem, bet tā no­teikti bija Zelandoni rakstiem darinātā tunika. Jondalars pasmaidīja un pamāja ar airi. Kad slaidais, garais Zelandoni vīrs iemērca upē divpusējo aira lāpstiņu, arī Darvo pamāja pretim.

Abi brāli iebrauca upes vidū un atskatījās uz piestātni, kur bija sa­pulcējušies ļaudis - viņu draugi. Irdamies lejup pa straumi, Jondalars prātoja, vai kādreiz vēl satiks Šaramudu cilti vai vispār kādu no tiem, kuru pazina. Ceļojums, kas bija sācies kā piedzīvojums, tagad bija zau­dējis satraucošo aizrautības garšu, tomēr viņš tajā piedalījās, gandrīz pret paša gribu, un tika aizrauts vēl tālāk prom no mājām. Ko gan Tonolans cer atrast, dodamies tālāk uz austrumiem? Un kas gan viņu sagaida austrumos?