Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-    Ja turpināsim iet uz priekšu, tad varbūt līdz tumsai atradīsim Ma­mutu cilts apmetni.

-     Tonolan, nedomāju, ka spēšu tālāk paiet.

-     Cik nopietns ir tavs savainojums? - Tonolans jautāja. Jondalars pacēla kreklu. Apkārt asiņojošai brūcei āda uz ribas krāsojās tumša, bet šobrīd pušums bija aizpampis ar ūdenī piemirkušiem audiem. Viņš pa­manīja ādas apģērbā caurumu un nesaprata, vai riba ir lauzta vai ne.

-     Es neiebilstu pret atpūtu un pasildīšanos pie ugunskura.

Viņi pavērās apkārt uz milzīgo mutuļojošā ūdens klajumu, mainīga­jiem smilšu sēkļiem un savvaļas augu pārpilnību. Koku siekstās ieķē­rusies zari negribīgi peldēja pa straumi uz jūru, pa ceļam piestādami jebkurā mainīgās gultnes vietā, kur vien varēja atrast atbalsta punktu. Pa gabalu varēja saskatīt vairākus zaļu krūmu pudurus un kokus, kas bija noenkurojušies uz stabilākajām salām.

Niedres un purva zāle auga visur, kur vien varēja izdzīt saknes. Bla­kus atradās trīs pēdas augsts grīšļu kušķis, kura kuplie stiebri izskatījās spēcīgāki nekā bija patiesībā. Tas bija tikpat augsts kā kalmju zoben- veidīgās lapas, kuras auga starp dzelkšņainiem meldru mudžekļiem, kas nebija daudz garāki par collu. Slīkšņājā, netālu no krasta, desmit pēdu gari meldri un vilkvālītes lika vīriem izskatities pēc punduriem. Augstu pāri visiem pārējiem augiem slējās aslapainās niedres ar sar­kaniem pušķiem galos, kas sasniedza trīspadsmit un vēl vairāk pēdu augstumu.

Vīriem bija vien tas, kas mugurā. Laivai nogrimstot, viņi bija pazau­dējuši visu, pat tās mugursomas, ar kurām bija sākuši savu ceļojumu. Tonolans bija pielāgojis savu apģērbu Šamudu stilam, bet Jondalars - Ramudu, taču pēc laivas apgāšanās, kad viņš bija saticies ar plakan- galvjiem, Zelandoni vīrs glabāja instrumentus maisiņā, piesietus pie siksnas. Tagad viņš par to bija priecīgs.

-     Aiziešu palūkot, vai uz tām vilkvālītēm nav kādi veci stublāji, kas būtu pietiekami sausi un kalpotu kā beržamie kociņi uguns iekuršanai, - Jondalars sacīja, cenzdamies ignorēt sāpes sānos. - Un tu paskaties, vai te nevar atrast sausu malku.

Vilkvālītes sniedza ko vairāk nekā tikai vecus, kokainus stublājus, kas kalpotu par beržamajiem kociņiem. To lielās, iegarenās lapas bija apvi­jušās ap alkšņu stumbriem un izveidoja nojumi, kas palīdzēja saglabāt ugunskura siltumu. Zaļās vilkvālīšu galotnes un jaunās atvases, apcep­tas oglēs kopā ar saldajiem kalmju sakneņiem un meldru zemūdens stublājiem, sagādāja vienu maltītes daļu. Noasinātie, slaidie alkšņu zari, kuri tika mesti ar izsalkuša cilvēka precizitāti, maltītei pagādāja ari pā­ris pīļu, ko izcept ugunskurā. No lielajiem meldriem vīrieši pagatavoja mīkstas guļvietas un izmantoja tos, lai pagarinātu vilkvālīšu nojumi, un, kamēr žāvēja slapjās drēbes, arī paši aptina tās sev apkārt. Vēlāk viņi aizmiga pašu izveidotajās, mīkstajās meldru gultās.

Jondalars gulēja caurā miegā. Sāns bija iekaisis un sāpēja, turklāt viņš nojauta, ka iekšā kaut kas nav kārtibā, bet negribēja domāt par Ceļojuma pārtraukšanu. Vispirms viņiem bija jāatrod ceļš uz stabilu cietzemi.

No rīta ar tīklu, ko bija izgatavojuši no platām vilkvālīšu lapām, alk­šņu zariem un šķiedrainas mizas auklām, vīri no upes izvilka zivis. Pēc tam pagatavotajos guļamtepiķišos satina uguns iekuršanas materiālus un zivju tīklus, apsēja tos ar auklu un pārmeta pār muguru. Paņēmuši arī noasinātos pīķus, vīrieši devās ceļā. Pīķi bija tikai noasināti alkšņu zari, bet ar to palīdzību tika sarūpēta pirmā maltīte, turpretim zivju tīkls bija nodrošinājis nākamo ēdienreizi. Izdzīvošanas māksla nebija tik daudz atkarīga no aprīkojuma, cik no zināšanām.

Abiem brāļiem radās nelielas domstarpības, kurā virzienā doties. Tonolans domāja, ka viņi atrodas deltas otrā pusē, un gribēja iet uz austrumiem, jūras virzienā. Jondalars vēlējās doties uz ziemeļiem, pār­liecināts, ka būs vēl viena gultne, kas jāšķērso. Vienojušies par kompro­misu, abi devās uz ziemeļaustrumiem. Izrādījās, ka Jondalaram taisnība, tomēr viņš būtu bijis daudz laimīgāks, ja būtu kļūdījies. Ap pusdienlaiku brāļi nonāca pie vistālāk ziemeļos esošās lielās upes attekas.

-     Atkal pienācis laiks peldei, - Tonolans sacīja. - Vai spēsi?

-     Vai tad man ir izvēle?

Viņi jau bija sākuši iet uz upes pusi, kad Tonolans pēkšņi apstājās. - Kāpēc mums nepiesiet drēbes pie baļķa, kā agrāk mēdzām to darīt? Tad mums nebūs tās jāžāvē.

-    Nu, nezinu gan, - Jondalars par šo domu nebija sajūsmā. Drēbes, kaut arī slapjas, tomēr dod zināmu siltumu. Lai nu kā, Tonolans bija centies nākt klajā ar saprātīgu domu, lai gan brāļa balss nodeva sanik- nojumu un izmisumu. - Bet, ja vēlies… - Jondalars piekrītot paraustīja plecus.