Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Sieviete sajuta, ka no mugurpuses Vīnija ar purniņu pieskaras viņas rokai, un pagriezās pret savu draudzeni. Ķēvīte uzlika galvu uz Eilas pleca, un sieviete pastiepās, lai abām rokām apskautu Vīnijas kaklu, un piekļāva tai savu galvu. Tā viņa stāvēja - pieķērusies pie dzīvnieka, pie pazīstamā un ērtā dzīvesveida un nedaudz nobažījusies par nākotni. Paplikšķinājusi ķēvītei pa muguru un paglāstījusi to, Eila sajuta Vīnijas vēderā sakustamies kumeliņu.

- Vīnij, zini ko? Vairs ilgi nebūs jāgaida. Tomēr esmu tev ļoti patei­cīga, ka palīdzēji man pārvest mājās vīrieti. Nekad mūžā es viena pati nebūtu spējusi viņu nogādāt mājās.

"Labāk iešu nu atkal iekšā un paskatīšos, vai ar viņu viss kārtībā," viņa nodomāja, uztraukusies, ka tik kaut kas nenotiek, ja kaut uz brī­tiņu atstās svešinieku vienu pašu. Vīrietis vēl nebija pakustējies, bet Eila palika viņam līdzās, vērodama, kā viņš elpo, un nespēdama ne acu atraut. Tad viņa pamanīja kādu anomāliju: viņam nebija bārdas! Visiem klana vīriem bija bārdas - kuplas un brūnas bārdas. Vai tad Citu vīriešiem nav bārdu?

Viņa pataustīja svešinieka zodu un sajuta nesen izdīgušus bārdas rugājus. Viņam tomēr bija bārda, bet tā bija tik īsa. Eila apjukusi pašū­poja galvu. Viņš izskatījās tik jauns. Kaut arī vīrietis bija liela auguma un muskuļots, tagad viņš vairāk izskatījās pēc puikas, nevis vīrieša.

Vīrietis pagrieza galvu, novaidējās un kaut ko nomurmināja. Viņa vārdi bija nesaprotami, tomēr tajos ieskanējās kaut kas tāds, ka Eila apjauta: viņa spētu tos saprast. Jaunā sieviete uzlika roku uz puiša pieres, pēc tam uz vaiga un sajuta, ka viņam ceļas drudzis. Atkal piecēlusies kājās, viņa nodomāja: "Labāk paskatīšos, vai nevaru sarūpēt kādu vītola mizu."

Meklējot vītola mizu, Eila pārskatīja savu ārstniecības augu krājumu. Viņa nekad nebija pārstājusi sev uzdot jautājumu: kāpēc nepieciešama tik pilnīga ārstniecības augu kolekcija, ja nav neviena, ko ārstēt, tikai pašai sevi? Tas vienkārši bija izveidojies paradums. Tagad sieviete par to tikai priecājās. Bija daudz tādu augu, kurus jaunā zāļu sieva nebija atradusi ne ielejā, ne stepē, tāpēc pievienoja pāris mazāk pazīstamu, ko savāca tālāk uz dienvidiem. Iza bija viņai iemācījusi, kā pašai uz sevi pārbaudīt nezināmus augus, vai tie būs derīgi ēšanai un ārstēša­nai. Tomēr jaunā zāļu sieva nebija pilnībā apmierināta ar atrastajiem jaunumiem un, ārstējot vīrieti, baidijās tos izmantot.

Vēl bez vītola mizas sieviete paņēma ari tādus augus, kuru lietojumu labi pārzināja. Viens no tiem bija plūksnainā sakne. ŠI auga stublājs izaudzis viduci starp platām, dubulti smailām lapām. Pacēlusi to, Eila ieraudzīja baltu ziediņu čemurus, kas tagad bija novītuši un kļuvuši brūni. Šis augs šķita tik līdzīgs dadzim, ka viņa nodomāja: "Tas ir kāds dadža paveids; bet kāda cita zāļu sieva klanu Sapulcē bija to nosau­kusi par kaulu saaudzētāju un izmantoja tieši šādam nolūkam." Eila to lietoja drudža mazināšanai, bet tas bija jāsavāra biezā sīrupā, un tas prasīja laiku. Šis augs izraisīja pastiprinātu svīšanu, bet tas bija spēcīgs un sieviete negribēja to dot svešiniekam, kas bija zaudējis tik daudz asiņu un tagad bija vājš, līdz brīdim, ja citādi nevarēs. Tomēr bija jābūt gatavai uz visu.

Jaunā zāļu sieva atcerējās lucernas lapas. Svaigas lucernas lapas, iz­tvaicētas ūdenī, palīdz asins sarecēšanai. Dažas no šīm lapām viņa bija manījusi pļavā. Vēl viņam nepieciešams stiprs gaļas buljons, lai atgūtu spēkus. Atmetot samulsumu, ko bija izjutusi agrāk, Eila atkal domāja kā zāļu sieva. Jau no paša sākuma viņai galvā bija bijusi tikai viena doma, un tā kļuva arvien spēcīgāka: "Šim vīrietim ir jāizdzīvo."

Turot vīrieša galvu sev klēpī, Eilai izdevās piedabūt, lai svešais iedzer nedaudz vītolu mizas tēju. Viņa acis noraustījās, viņš kaut ko nomurmi­nāja, bet samaņu vēl neatguva. Nobrāzumi un brūces bija radījuši kar­soni un piesārtumu, un kāja acīmredzami piepampa. Sieviete nomainīja ap galvu aplikto sautējošo kompresi pret jaunu. Vismaz pietūkums bija mazinājies. Līdz ar vakara iestāšanos viņas bažas pieauga; jaunā zāļu sieva vēlējās, kaut šeit būtu Krebs, kas izsauktu viņai palīgā garus, kā bija mēdzis to darīt Izai.

Kad bija jau satumsis, vīrietis sāka grozīties un mētāties, izsauk­dams dažādus vārdus. Vienu vārdu viņš atkārtoja visbiežāk, tas bija sajaukts kopā ar skaņām, kas izteica brīdinājumu. Eilai šķita, ka tas varētu būt cilvēka vārds - varbūt tā otra vīrieša vārds? Apmēram ap pusnakti, ņemot talkā brieža ribas kaulu, kura viens gals bija izgrebts, lai iegūtu mazu ieliekumu, Eila maziem malciņiem iebaroja vīrietim lucernas koncentrātu. Sajutis rūgto garšu, svešinieks plati atvēra acis, bet to dziļajās dzīlēs nevīdēja vēl nekāda sapratne. Vēlāk bija vieglāk viņam iebarot velnābola tēju - it kā viņš gribētu izskalot muti ar vēl vienu rūgtu šķidrumu. Eila priecājās, ka netālu no ielejas bija atradusi sāpes remdinošo un miegu izraisošo velnābolu.