Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Eila nomazgāja no jauna izsūkušās asinis, bet nebija īsti pārliecināta, kā iesākt. Kad viņa dūra caurumu ar vienu no skaidām, vīrietis pakus­tējās un kaut ko nomurmināja. Viņai tas bija jāpaveic ātri. Ar skaidas palīdzību izvērusi stingro cīpslas gabalu cauri izdurtajam caurumam vienā brūces pusē, tad, izvērusi cauri arī otrā pusē, jaunā zāļu sieva savilka abas brūces malas kopā un iesēja mezglu.

Jaunā sieviete nolēma netaisīt pārāk daudz mezglu, jo nebija pār­liecināta, kā vēlāk tos izņems ārā. Visas brūces garumā viņa sasēja četrus mezglus un vēl trīs, lai sarautos muskuļus nostiprinātu vietā. Pabeigusi operāciju, Eila pasmaidīja par cīpslu mezgliem, kas brūces malās saturēja miesu kopā, - viss bija izdevies. Ja ievainojums sadzīs bez strutošanas, viņš vēl varēs savu kāju labi lietot. Vismaz tagad iz­redzes jau bija daudz labākas.

Pagatavojusi no tauksaknes slapju kompresi, jaunā zāļu sieva ietina vīrieša kāju mīkstā ādas gabalā. Pēc tam uzmanīgi apmazgāja ari pārējās brūces un skrambas, kas galvenokārt atradās uz vīrieša labā pleca un krūtīm. Eilu uztrauca bumbulis, kas bija izveidojies vīrietim uz galvas, tomēr āda nebija pārplēsta - tas bija tikai pietūkums. Paņēmusi svaigu ūdeni, viņa pagatavoja arniku ziedu uzlējumu, no tā izveidoja slapjo kompresi uztūkumam un ar ādas aukliņu apsēja to ap vīrieša galvu.

Tikai pēc tam Eila beidzot apsēdās. Kad vīrietis pamodīsies, viņa iedos tam zāles, bet pagaidām viņa bija padarījusi visu, kas bija iespējams. Jaunā zāļu sieva iztaisnoja nelielu krunciņu ādas apsējā uz vīrieša kājas un tikai tad pirmo reizi kārtīgi paskatījās uz bezsamaņā guļošo jauno vīrieti.

Šis puisis nebija tik robusts kā klana vīrieši, bet pietiekami mus­kuļots, viņa kājas bija neticami garas. Zeltaini matiņi, uz krūtīm sa­cirtojušies, uz rokām pārvērtās par maigām pūciņām. Vīrieša āda bija bāla un ķermeņa apmatojums daudz gaišāks un smalkāks nekā klana ļaudīm, kurus Eila bija pazinusi; šis vīrietis bija slaidāks un garāks, bet citādi nemaz tik atšķirīgs nebija. Viņa ļenganais loceklis atpūtās uz mīkstiem, zeltainiem matiņiem. Viņa pastiepa roku, lai pārbaudītu apmatojuma mīkstumu, tad atrāvās atpakaļ. Vēl Eila pamanīja vīrietim uz ribām svaigu rētu un vēl neizbalējušus zilumus. Viņš droši vien vēl tikai nesen atlabis no iepriekšējā savainojuma.

Kas bija par viņu rūpējies? Un no kurienes šis svešinieks uzradies?

Sieviete pieliecās tuvāk, lai nopētītu viņa seju. Salīdzinājumā ar klana vīriešu sejām tā izskatījās plakana. Svešinieka mute bija atslābinājusies, lūpas - pilnīgas, bet žoklis nebija tik ļoti izvirzīts uz priekšu. Viņam bija spēcīgs žoklis ar bedrīti vidū. Eila pataustīja savu zodu un atcerējās, ka arī viņas dēlam bija bedrīte zodā, bet nevienam citam klanā tādas ne­bija. Vīrieša deguna forma daudz neatšķīrās no klana vīriešu deguniem - tas bija šaurs, ar augstu virsdeguni, tikai daudz mazāks. Svešinieka aizvērtās acis bija izvietotas tālu viena no otras un šķita skaistas; tikai pēc tam Eila saprata, ka tās neaizēno zemā pieres mala. Vīrieša piere, kuru klāja nelielu dusmu krunciņu tīklojums, bija taisna un augsta. Viņai, kas bija pieradusi redzēt vienīgi klana ļaudis, šī piere šķita deformēta. Jaunā sieviete uzlika roku uz viņa pieres, tad pataustīja savējo. Abas bija vienādas. Cik neparasta gan viņa bija izskatījusies klana acīs!

Vīrieša mati bija gari un taisni - daļēji sasieti ar aukliņu pakausī, bet tagad tie bija izjukuši - un dzelteni. "Tieši kā manējie," viņa nodomāja, "tikai gaišāki. Tomēr tik pazīstami." Tad pēkšņi sieviete atcerējās savu sapni! Viņa bija sapņojusi par Citu ļaužu vīrieti. Eila nebija spējusi saskatīt viņa seju, bet vīrieša mati bija bijuši dzelteni!

Apsegusi svešinieku, jaunā sieviete ātri izsteidzās ārā uz klints pārka­res, pārsteigta par to, ka vēl joprojām ir gaišs; pēc saules spriežot - agra pēcpusdiena. Tik daudz kas bija noticis un prasījis no viņas garīgo, fizisko un emocionālo enerģiju, ko Eila tik dāsni bija atdevusi, ka tagad šķita - jābūt jau daudz vēlākam laikam. Viņa mēģināja sakārtot domas, salikt tās pa plauktiņiem, bet tās bija sajukušas vienā mudžeklī.

Kāpēc tieši šodien viņa bija izlēmusi jāt uz rietumiem? Kāpēc viņa gadījās tuvumā tieši tad, kad vīrietis kliedza? Un kā tas gadījās, ka no visiem alu lauvām, kas mīt stepē, tieši Mazulis atradās kanjonā? Droši vien Alu Lauvas totēms būs viņu uz turieni aizvedis. Un kā tad ar viņas sapni par vīrieti ar dzeltenajiem matiem? Vai šis ir tas vīrietis? Kāpēc viņš ir šeit atklīdis? Eila nebija pārliecināta, ka šim vīrietim būs kāda nozīme viņas dzīvē, bet zināja tikai to, ka nekad vairs nebūs tā kā agrāk. Viņa bija ieraudzījusi Citu ļaužu seju.