— Jā, ser, tie civilizācijas labumi, kuri kalpo zinātnei, kaut vai, piemēram, tinte un spalva. Mūsu pienākums ir iespējami drīzāk izlikt uz papīra visu, ko esam šeit redzējuši, un turpmākos pētījumus atstāt citiem. Jūs paši man piekritāt, iekams misters Melouns vēl nebija uzskicē- jis šo karti.
— Labi,— sacīja Celindžers,— arī man prāts, jāatzīstas, būs daudz mierīgāks, ja es droši zināšu, ka ekspedīcijas rezultāti tiek nodoti mūsu draugiem. Pagaidām man gan vēl nav ne mazākās nojausmas, kā mēs varētu no šejienes izkļūt. Taču līdz šim brīdim neesmu sadūries ne ar vienu problēmu, ko nespētu atrisināt mans atjautīgais prāts, tāpēc es jums apsolu jau rīt pat visu savu uzmanību veltīt jautājumam, kā tikt lejā no plakankalnes.
Ar to pagaidām pārrunas izbeidzās. Tai pašā vakarā mēs vienīgās sveces gaismā rūpīgi izstrādājām zudušās pasaules karti. Ikviens sīkums, ko, tupēdams savā novērošanas tornī, biju ieskicējis tikai aptuveni, tapa iezīmēts atbilstošā vietā. Celindžera zīmulis mirkli palika pacelts virs liela, balta plankuma, kas apzīmēja ezeru.
— Kā mēs to nosauksim?— viņš jautāja.
— Kāpēc gan jums neizmantot šo gadījumu, lai padarītu nemirstīgu savu vārdu?— kā parasts, kodīgi apvaicājās Samerlijs.
— Esmu pārliecināts, ser, ka netrūks daudz labāku iespēju, kā manu vārdu par tīri personiskiem nopelniem vien saglabāt nākamajām paaudzēm,— nikni atcirta Celindžers.— Ikviens nejēga var iemūžināt savu galīgi bezvērtīgo vārdu, nosaukdams tanī kādu kalnu vai upi. Man šādi pieminekļi nav vajadzīgi.
Samerlijs, šķībi smaidīdams, jau grasījās izgāzt pār kolēģi nākamo apvainojumu, bet tad pēkšņi iejaucās lords Džons.
— Ezeram vārdu dot laikam gan pienāktos jums, manu mīļo zēn,— viņš sacīja.— Jūs taču pirmais to ieraudzījāt, un, ja iegribēsiet to nosaukt par Melouna ezeru, neviens nudien neko nevarēs iebilst.
— Katrā ziņā. Lai mūsu jaunais draugs izvēlas ezeram vārdu,— teiktajam piebiedrojās Celindžers.
— Tādā gadījumā,— es sacīju un, teikdams šos vārdus, nosarku,— sauksim to par Gledisas ezeru.
— Bet vai jums nešķiet, ka vārdi Centrālais ezers tā ģeogrāfisko stāvokli norāda mazliet skaidrāk?— iebilda Samerlijs.
— Man labāk patiktu Gledisas ezers.
Celindžers veltīja man līdzjūtīgu skatienu un šķelmīgi, it kā nosodīdams pakratīja vareno galvu.
— Jaunība paliek jaunība,— viņš sacīja.— Lai nu arī ir Gledisas ezers.
XII nodaļa MEZĀ PATIESI BIJA DRAUSMĪGI
Neatceros, esmu jau sacījis vai varbūt arī ne — atmiņa pēdējā laikā šad tad atļaujas izspēlēt ar mani pa ļaunam jokam —, es gluži vai staroju lepnumā, kad trīs tādi vīri kā mani ceļabiedri pateicās man, ka esmu izglābis vai vismaz stipri atvieglojis mūsu stāvokli. Tā kā biju pats jaunākais ekspedīcijas dalībnieks un no pārējiem atpa- liku arī pieredzē, zināšanās, rakstura stingrībā un citās īpašībās, kas cilvēku dara par īstu vīru, sākumā pavisam biju atstāts ēnā. Bet tagad bija pierādījies, ka arī es neesmu gluži zemē metams. Jau no šīs domas vien kļuva silti ap sirdi. Taču — ak vai!— kas augstu kāpj, tas zemu krīt! Pat šī niecīgā pašapmierinātības atblāzma, kas daudzmaz cēla arī manu pašpārliecību, jau to pašu nakti saurdīja mani tiktāl, ka, pats neapjēgdams, ko daru, metos tādos piedzīvojumos, ko vēl šobrīd nespēju atcerēties, sirdij šausmās nenodrebot.
Viss notika tā. Pēc rāpšanās kokā pār mēru satraucies, es nekādi nespēju aizmigt. Sarga pienākumus tobrīd veica Samerlijs — kaulaino stāvu jocīgā kumpā saliecis, viņš tupēja pie ugunskura ar šauteni uz ceļiem un, galvu klanīdams, snauda tā, ka smailā kazbārdiņa nemitīgi vēzējās uz augšu un leju. Lords Džons, savā dienvidameri-
kāņu pončo ietinies, gulēja pavisam klusu, toties Celindžera bungu dārdiem līdzīgie krācieni atbalsojās pa visu biezokni. Spoži spīdēja pilns mēness, un gaiss bija spirdzinoši dzestrs. Sāda nakts kā radīta pastaigai! Un pēkšņi prātā iešāvās doma: «Kāpēc gan ne?» Ja nu es klusītēm izlavītos no mūsu forta, ja aizcilpotu līdz Centrālajam ezeram un paspētu atgriezties pirms brokastu laika, pārnesdams līdzi šādas tādas jaunas ziņas,— vai tad savu biedru acīs es nepaceltos vēl krietni augstāk? Bet, ja Samerlijs panāktu savu un tiktu atrasts ceļš, kā no šejienes izkļūt, mēs atgrieztos Londonā ar jo precīzām ziņām par plakankalnes galveno noslēpumu, ko savām acīm būtu redzējis es viens vienīgais. Atcerējos Gledisu un viņas vārdus: «Ik uz soļa cilvēku gaida kāds varoņdarbs.» Man pat šķita, ka es dzirdu Gledisas balsi. Prātā ienāca arī misters Makārdls. Kāds materiāls avīzei — veselas trīs slejas! Kāds aizsākums karjerai! Korespondenta pienākumi nākamajā lielajā karā man tikpat kā nodrošināti. Paķēru pirmo šauteni, kas gadījās pa rokai,— kabatas jau bija piebāztas pilnas ar patronām — un, pašķīris dzelkšņainos zarus mūsu nometnes žoga ieejā, ar skubu izslīdēju ārā. Pametu vēl skatienu atpakaļ uz Samerliju, šo nekur nederīgo sargu, kas cieši gulēja pie izplēnējušā ugunskura, joprojām klanīdamies kā ērmota uzvelkamā rotaļlieta.