Zudusi pasaule

Nenogājis vēl ne simt jardus, es sāku gauži nožēlot savu pārsteidzīgo rīcību. Kaut kur šai stāstījumā, šķiet, reiz jau minēju, ka pārlieku dzīvā iztēle neļauj man kļūt par īstu drosminieku un ka paniski baidos parādīt gļēvu­lību. Un šīs bailes arī šoreiz dzina mani uz priekšu. Kā gan es, neko nepa veicis, spētu atgriezties nometnē! Pat ja biedri nebūtu pamanījuši manu prombūtni un nemūžam arī neuzzinātu, cik esmu mazdūšīgs, pats savā sirdī es tomēr ilgi mocītos svelošā kaunā. Taču, iedomājoties vien, kas mani gaida, jutu drebuļus pārskrienam pār kauliem un būtu atdevis visu, lai tikai godam izkļūtu no šīs sasodītās ķezas.

Mežā patiesi bija drausmīgi. Koki auga cieši cits pie cita, to lapotnes pletās tik platas un kuplas, ka mēnesnīca nekādi nespēja te iespiesties, un vienīgi paši augšējie zari kā filigrāns raksts ieaudās zvaigžņotajā debesu jumolā. Pieradušas pie nakts melnuma, acis pamazām sāka iz­šķirt tumšākus un gaišākus plankumus — dažs labs koks vīdēja tikai kā neskaidra ēna, bet apkārt rēgojās ogļu

melni lāsumi — tās šķita ieejas noslēpumainās alās —, un es, garām iedams, šausmās sarāvos. Prātā ienāca plēsoņas nagos nokļuvušā iguanodona izmisīgās gau­das — šis baisais kliedziens, kas atbalsojās pāri meža plašumiem. Ienāca prātā ari asinīm aptašķītais, gaļīgais, kārpainais briesmoņa purns, ko īsu bridi biju skatījis lorda Džona kabatas baterijas staru kūlī. Patlaban klīdu tieši pa tā medību laukiem. Drausmīgais nezvērs kuru katru brīdi varēja izlēkt no kādas ēnas un mesties man virsū. Es apstājos un, izvilcis no kabatas patronu, grasī­jos ielādēt to šautenē. Taču, kad pieskāros slēgam, sirds man pamira. Biju paņēmis nevis šauteni, bet medību bisi.

Un atkal mani sagrāba vēlēšanās atgriezties. Labāku izskaidrojumu neveiksmei, bez šaubām, vairs nevarēja vēlēties — un savu biedru acīs tāpēc es nebūt nezaudēšu cieņu. Taču muļķīgais lepnums atkal sacēlās pret pašu vārdu «neveiksme». Es nevarēju… es nedrīkstēju… ciest neveiksmi. Turklāt pret tām briesmām, kas mani šeit varbūt gaida, šautene droši vien būtu tikpat bezspē­cīga kā medību bise. Ja es atgrieztos nometnē apmainīt ieroci, diez vai varētu cerēt, ka izdosies ielavīties un izlavīties neviena nepamanītam. Un tad sāktos izskaidro­šanās un es vairs nebūtu šā pasākuma vienīgais ierosinā­tājs. Pēc īsa pārdomu brīža tomēr saņēmu drosmi un, nekam nederīgo medību bisi padusē pasitis, devos tālāk.

Jau melnā tumsa mežā mani biedēja, taču vēl briesmī­gāks šķita palsās, rāmās mēnesnīcas pārplūdinātais igua- nodonu klajums. Ieslēpies krūmos, es bailīgi to aplūkoju. Milzīgie nezvēri nekur nebija manāmi. Iespējams, ka traģēdija, kurai par upuri krita viens no iguanodoniem, spiedusi tos atstāt ierasto ganību vietu. Miglas pielietajā sudrabainajā nakti nemanīja ne mazākās dzīvības zīmes. Sasparojies es žigli pārmetos pāri klajumam un biezoknī atkal uzmeklēju strautu, kas man noderēja par ceļvedi. Sis tīksmais pavadonis, jautri čalodams, irdzēja tāpat kā mana dzimtā Īrijas ciema tērce, kur zēna gados pa naktīm biju ķēris foreles. Ja vien turēšos blakus strau­tam, katrā ziņā nonākšu pie ezera, un atpakaļceļā tas mani tikpat droši atkal aizvedīs līdz nometnei. Vīdamies cauri bieziem brikšņiem, strauts joņiem pagaisa manam skatienam, toties ausīs nenorimdama skanēja tā līksmā murdoņa.

Jo zemāk uz centra pusi noslīga plakankalnes nogāze, jo skrajāki kļuva meži, un to vietu ieņēma krūmājs, kurā tikai paretam pacēlās kāds augstāks koks. Soļošana nu jau veicās pavisam viegli, un es varēju vērot apkārtni, pats paliekot neredzams. Pagāju cieši garām pterodaktilu purvam, un tieši tai mirkli kaut kur pavisam tuvu, ādainos spārnus gausi nočaukstinādams, gaisā pacēlās viens no šiem milzeņiem — attālums starp spārnu galiem tam sasniedza vismaz divdesmit pēdu. Kad pterodaktils ar ķermeni aizsedza mēnesi, spožā gaisma spīdēja cauri plēvspārņiem un žilbinoši baltajā mirgā dīvainais radī­jums šķita kā lidojošs skelets. Nometos brikšņos uz vēdera, jo pats uz savas ādas biju izbaudījis, ka viens vienīgs šā briesmoņa brēciens spēj sapulcēt uzbrukumam veseliem simtiem derdzīgo radījumu. Un tikai pēc tam, kad pterodaktils atkal bija nolaidies zemē, es uzdrošinā­jos paslepus turpināt ceļu.