Asteroīda gūstekņi

Kursiem pienāca rīkojums — trīs labākās mācekles sūtīt uz Arktiku pārziemot. Pēc atzīmēm es biju piektā, bet trešā nobijās braukt un samainījās ar mani. Viņa atbrauca uz Kremeņju, bet es uz Franča Jozefa zemi.

Par Arktiku nestāstīšu, par to jau man nejautājāt. Daudz kas tika pieredzēts — baltie lāči, sniega vētras, trīs mēnešu gara nakts, ziemeļblāzma. Dzīvot mēs dzīvojām labi, jo kolektīvs bija saticīgs. Man sevišķi iepatikās kāds jauneklis — radists Šura, tāds jautrs un lielisks puisis. Mēs ar viņu cieši sadraudzējāmies un, kad beidzās mūsu laiks, nolēmām vēlreiz kopā pārziemot, vispirms aizbraukt uz Kaukāzu, Maskavu, Kremeņju, bet tad atpakaļ uz Arktiku.

Un taisni toreiz, braucot vilcienā no Arhangeļskas, Šuriks dzird pa radio, ka uz Mēness pārziemošot komjaunieši. Padzirdēja un iedegās: «Ņemsim un uzrakstīsim iesniegumu.» Viņš man varens gudrinieks! Es viņam saku: «Sura, uz turieni gan sūtīs speciālus cilvēkus. Kādi mums īpaši nopelni? Es esmu vienkārša pavāre, tu vienkāršs radists.» Bet viņš iecērtas: «Es neesmu vienkāršs radists, esmu pirmās klases radists, man ir polārpētnieka teicamnieka nozīmīte. Radistus visur ķertin izķer.» Viņš mani pierunāja… Uzrakstījām iesniegumu un, caurbraucot Maskavai, aiznesām to uz komiteju. Taisnību sakot, cerību man nebija itin nekādu, jo mans kārtas numurs bija 14325, bet Šurika — 14 324.

Taču iznaca citādi. Vēl nedabūjām aizbraukt prom, kad viesnīcā man atnes aicinājumu: Mariju Aleksejevnu Kremņevu — tātad mani — lūdz vienpadsmitos ierasties komjaunatnes rajona komitejā pie biedra Platonova.

Skrienu kā vēja spārniem. Mani pieņem tas pats Platonovs, dikti laipns, godā mani vārdā un tēva vārdā, apjautājas, kā esmu strādājusj, Arktikā, cik liels mans stāžs komjaunatnes darbā, vai ir arī kādi sodi. Tad viņš saka:

«Mēs domājam, Marija Aleksejevna, ka jūs mums esat piemērota kandidāte. Arī diploms jums ir, speciālā izglītība, pārziemošanas pieredze, bet uz Mēness apstākļi ir līdzīgi. Taču man jums iepriekš jāpaskaidro: uz Mēnesi lidos pavisam tikai pieci cilvēki. Sūtīt tiem līdzi īpašu pavāru nav nekādu iespēju. Jums vajadzēs uzņemties visu saimniecību — ēdienu gatavošanu, trauku mazgāšanu, uzkopšanu, gan arī veļas mazgāšanu un lāpīšanu.»

Neteikšu, ka šādi vārdi mani iepriecināja. Mums, pārziemotājiem, bija tāds teiciens: «Arktikā istabeņu nemēdz būt.» Grīdu slaucīt, mazgāt, ūdeni atnest — ir dežuranta darbs. Pienāk reize — dežurē pats priekšnieks, nemaz nekaunas. Tā es arī pateicu acīs biedram Platonovam:

«Kas tad uz Mēnesi brauks, baltroči vai komjaunieši? Un no kura laika komjauniešiem vajag apkalpotājus?»

Bet viņš uz to atbild:

«Mēs jūs ar varu nespiežam. Padomājiet, apsveriet. Bet saprotiet vienu lietu. Māja, kurā mēs ar jums pašreiz sēžam, valstij izmaksājusi simttūkstoš rubļu. Un, ja jūs paņemsiet zīmuli un parēķināsiet, tad iznāks, ka katra zinātnieka darba diena uz Mēness mums maksās divtūkstoš rubļu. Mēs negribam šo naudu tērēt dežūrām, tāpēc arī sūtām uz Mēnesi nevis vienkāršu pavāru, bet uzticamu cilvēku, kas mums taupītu dārgās stundas. Padomājiet par to līdz rītam, bet rīt piezvaniet pa tālruni, tikai nevilcinieties, lai varam izraudzīt citu kandidatūru.»

Es skrienu pie Šurika, katru vārdu atkārtodama un baidīdamās, ka tik kas neaizmirstas. Skatos, mans 5uriks sēž kā nelaimes čupiņa, bet rokā viņam atklātne: «Cienījamais biedri, tā kā pašreiz radisti uz Mēness nav vajadzīgi…» Vārdu sakot, vistīrākais atteikums.

Bet ko lai daru? Ir Šurika žēl, ir braukt gribas. Man

parādīts tāds gods — no četrpadsmit tūkstošiem izraudzījušies mani, tas taču tikpat kā laimēt loterijā. Sāpīgi atteikties, bet zaudēt mīlestību vēl sāpīgāk. Jūs, vīrieši, taču esat patmīļi, jūs gribat meitenei sevi parādīt. Turpretī šoreiz gods tika man, bet Šuriks palicis ēnā.

Taču Šuriks, kas ir tik jauks un saprātīgs, visu izsprieda pareizi un bez skaudības. Viņš pateica tā:

«Ja tu mani nelaistu, es tevi neklausītu, tāpēc arī tevi neatrunāšu. Tikai neizlaid no prāta nevienu sīkumu, visu vēlāk pastāsti, lai es justos tā, it kā pats būtu bijis uz Mēness.»

Tā arī izlēmām. Nākamajā dienā piezvanīju biedram Platonovam un tūlīt sāku trenēties.

Marusja apklusa. Acīm redzot, viņa domāja, ka sīki atbildējusi uz jautājumu, kā viņa bija nokļuvusi uz Mēness. Bet, manuprāt, visinteresantākajam vajadzēja tikai sākties.

—    Un kā tad bija, vai jums uz Mēness grūti likās? — apjautājos.

Marusja iesmējās.