Asteroīda gūstekņi

—    Ja jūs jautājat tiešā nozīmē, tad uz Mēness ir pat ļoti viegli. Pirms aizbraukšanas es svēru piecdesmit piecus kilogramus, bet uz Mēness tas ir tikai mazliet pāri deviņiem kilogramiem. Uz Mēness es pacēlu divus jaunekļus uzreiz — vienu ar labo roku, otru ar kreiso. Divus piecpudu miltu maisus es varēju uznest pa kāpnēm. Skolniece būdama, es rajona sacensībās saņēmu goda rakstu tāllēkšanā, bet tādus rezultātus kā uz Mēness nekad neesmu uzrādījusi — ieskrienoties pārlēcu pāri divdesmit metru platai gravai. Sākumā baiļojos, brīnījos, bet tad pieradu, man pat zuda Zemes acumērs. Te, Kremeņjā, tā vien gribas lēkt pāri mājām. Pirmajās dienās noripoju no kalna un nobrāzos .. .

Šādā vieglumā nav grūti arī strādāt. Pašai sevi panest ir vieglāk, tā nenogurst. Bet dzīvot uz Mēness ir ļoti garlaicīgi, daudz garlaicīgāk nekā Arktikā. Jāsēž ieslēgtam hermētiskā mājiņā, ar četrām istabām apakšstāvā un noliktavu augšā zem kupola. Arā drīkst iziet tikai skafandrā, un, kad izej, — nekā nav ko

redzēt: putekļi un akmeņi, akmeņi un putekļi. Kā lai saka, pēc kā viss izskatās? Vai jūs redzat viņpus upes pie elektrostacijas izdedžu kalnus? Tad nu iedomājieties, ka ar tādiem izdedžiem, birstošiem un čirkstošiem, tumši pelēkiem vai rūsganiem noklāta visa apkārtne tūkstošiem kilometru tālumā. Apvārsnis uz Mēness ir tuvs, visu laiku šķiet, ka stāvi pakalnā, bet priekšā ir krauja. Tu stāvi uz šā mazā laukumiņa un skaties zvaigžņu rakstā. Visapkārt nāves klusums, ausis kā ar vati aizbāztas. Dienā ir karsts, tāds karstums, ka cep vai plāceņus putekļos, bet naktī — neredzēts aukstums. Debess ir melna dienu un nakti, un Zeme pie debesīm izskatās milzīga, spoži zila, daudz spožāka nekā Mēness virs Kremeņjas. Tu paraugies uz Zemi, un sirds sažņaudzas. Tu saskati tumšu strēmeli — tas ir Atlantijas okeāns, ieraugi Arktiku — tā spīd kā spuldzes apgaismota. Bet pa labi no okeāna un zem Arktikas ir dzimtene, Maskava un Kremeņjā. Uz Mēness briesmīgs aukstums, bet pie mums vasara — augusts: pļavās smaržo siens, strādā kaudžu metējs, nopļautajā zālē čirkst sienāži, pie katra soļa tie lēkā zem kājām veseliem bariem. Mašīnā brauc meitenes ar sarkano goda karogu, aiz meža tarkšķ traktors, mežā ienākušies rieksti — gludi, stingri, ar robainu vainadziņu, pērnajās lapās — sēnes, ēnainajās gravās — avenes. Kad to visu tā iedomā, pārņem skumjas. Kur tu, Marusja, esi atskrējusi, vai atradīsi ceļu uz mājām?

Tādām domām nedrīkst ļaut vaļu, to es zinu no Arktikas laikiem. Vajag tik palaisties un sašņurkt, tad nezin kas var prātā ienākt. Vienīgās zāles — tikai darbs. Nu, bet darba man pilnas rokas. Uz maniem pleciem saimniecība, tīri kā ģimene — ar pašu kopā sešas galvas, māja ar četrām istabām un vēl noliktava. Pret vakaru tā esmu nogurusi, ka nezinu, kur kājas un rokas likt. Bet viena vakariņu stunda man gandarīja visu dienu.

Mums bija tāds likums: pie vakariņu galda katrs pastāsta, ko dienā paveicis. Pirmais sāka ģeologs Kostja. Viņš bija tāds neizskatīgs, garām kājām, likās, kājas viņam sākas no padusēm. Bet kādus soļus viņš

meta pa Mēnesi, nenosmieties, izskatījās, it kā viņš ar cirkuli Mēnesi pārmērītu. Viņa norma bija sešdesmit kilometru dienā. Kad visas malu malas viņš bija izstaigājis, viņš sāka braukāt ar apvidus mašīnu, beidzot uz dienām divām, trim vai četrām nozuda, pie tam vēl bija ieņēmis niķi — veselu dienu un nakti nokavēt. Viņam tika sacīts: «Kostja, tu aiziesi bojā. Ja kas notiks, kur lai tevi meklē?» Viņš smejas: «Nieki, pa pēdām atradīsiet.» Taisnība, uz Mēness nav ne lietus, ne vēja, pēdas putekļos iegulst uz mūžīgiem laikiem. Un, cik to pēdu Kostja tur nav atstājis, tas nemaz nav saskaitāms.

Šis Kostja sāka savu pārskatu: viņš bijis uz dienvidiem no Arhimeda krātera, pētījis gaišos starus, uzgājis iezi, kas līdzīgs gaišajam tufam, savācis tīrradņa sudraba, ragmāņa un cinkmāņa paraugus… Un tūlīt ceļ šos akmeņus galdā.

Pēc viņa runāja Anna Mihailovna — Aņa, mūsu priekšniece. Uz Mēness par priekšnieci mums bija sieviete. Stalta, sārta, melnām acīm, tumšām ūsiņām, skaista sieviete, tikai pakupla. Bet uz Mēness viņa pārmērīgi izblīda. Uz Mēness to nevar manīt, tur savu svaru nejūt un aizdusa nemoka. Es viņai sacīju: «Anna Mihailovna, es gatavošu jums vienai īpašu ēdienu — diētisku, sausāku un sātnāku…» — «Nevajag, Marusīt,» šī atbild. «Tā kā tā esmu nelaimes putns. Mīlestībā neveicas, ko nu vēl gavēšu.»