Asteroīda gūstekņi

Tāda jauka sieviete, bet savu laimi nebija atradusi. Goda vārds, jūs, vīrieši, vienkārši esat akli! Viņai patika smieties — kad laida vaļā savus sirsnīgos smieklus, aizrāva visus. Viņa spēlēja ģitāru, dziedāja; reiz mēs uzvedām «Lāci», viņa tēloja muižnieci. Arī darbi šķīrās: reizē bija gan priekšniece, gan fiziķe, gan ķīmiķe, gan matemātiķe. Kostjas atnestos paraugus viņa pārbaudīja, pētīja mikroskopā, stobriņos izmēģināja un visu ierakstīja grāmatā. Katru dienu viņa izdomāja ko jaunu. Uz Mēness varēja izdarīt interesantus mēģinājumus. Pirmkārt — tur nav gaisa. Uz Zemes vakuumu iegūst ar lielām grūtībām, bet tur tāda vakuuma, cik uziet. Otrkārt — temperatūras starpība. Gaismā karstums, ēnā — aukstums, simt seš

desmit zem nulles. Mēģinājumi ar vakuumu, mēģinājumi ar siltumu, ar gaismu, ar elektrību un magnētiem. Reizēm viņa uzbūvē aparātu gandrīz skapja lielumā. Tikai vienai vai divām reizēm. Iedarbina to, pieraksta skaitļus un jauc atkal ārā.

Kad Aņa bija pastāstījusi par saviem darbiem, kā trešais stāstīja astronoms Serjoža. Viņš parasti cēlās agrāk par visiem, manījās jau aizskriet pirms brokastīm un sēdēja pie teleskopa neēdis līdz pašām vakariņām. Viņš pat nocēla telefona klausuli, lai darbā viņu netraucētu.

Serjožas teleskops atradās nevis mājās, bet observatorijā. Tas bija ierīkots pajumtē, lai saule nesakarsētu, bet ēnā uz Mēness ir mūžīgs aukstums un tumsa. Atmosfēras tur nebija, un Serjoža sēdēja skafandrā. Tā viņš tur tupēja kā piesiets divpadsmit stundas no vietas: iestādīja teleskopu un fotografēja, iestādīja un fotografēja. Un sāka atkal no gala. Pēc vakariņām vēl stundas četras attīstīja fotogrāfijas, mērīja un skaitļus pierakstīja biezā grāmatā. Ko viņš tur pierakstīja? Zvaigznes numuru, atrašanās vietu un lielumu. Vienkārši sakot, pēc manam domam, ta bija inventarizācijā, visgarlaicīgākais darbs. Tā es Serjožam arī atklāti pateicu: «Es brīnos, Serjoža, par jūsu pacietību.» Bet, izrādās, katrā darbā var būt sava aizraušanās. Serjoža man lepni atbild: «Mēs, astronomi, esam tālo ceļu izlūki. Mēnesi esam izpētījuši un to nodevuši apgūšanai cilvēkiem, no Mēness nu metam acis uz citām planētām.» Lūdzu, lai viņš parāda man zvaigznes. Viņš nebija augstprātīgs, netielējās, ļāva paskatīties teleskopā. No Mēness jau tā daudz zvaigžņu redzams, jo debesis tur ir tīrākas. Bet teleskopā visa debess izskatās kā ar smalku pūderi piebārstīta. Un katrs punktiņš šķiet sveša saule, tai apkārt — zemes, apkārt — mēneši. Kad Serjoža visu to pastāstīja, man elpa aizrāvās. Es it kā atrados nepazīstama okeāna krastā, un man pa šo okeānu jābrauc visu mūžu, vai arī es, šķiet, būtu ienākusi bibliotēkā, kur plauktos miljoniem grāmatu, cita par citu interesantāka, pirmo esmu izlasījusi par Maskavu, otru lasu par Mēnesi, bet visas pārējās vēl lasāmas.

Mums bija vēl viens Serjoža. Mēs viņu saucām par šīszemes Serjožu, bet astronomu — par debess Serjožu. Šīszemes Serjoža bija neliela auguma, švītīgs, vienmēr ar kaklasaiti, bikses izgludinātas, zābaki nospodrināti, dejās pirmais kavalieris, gatavs dejot visu cauru nakti. Ja viņš uzaicinās, tad griezīs tevi, kamēr kritīsi. Toties darbā viņš degtin dega, cilvēks ar zelta rokām. Viņš bija atbildīgs par māju, par hermētiskumu, par apgaismojumu, par apkuri, par elektrostaciju, par observatoriju, par apvidus mašīnu, par visiem skafandriem, par visiem Aņas izmēģinājumu aparātiem. Bez tam viņa ziņā bija radio. Katru vakaru pēc maltītes Aņa diktēja viņam pārskatu, ko Serjoža noraidīja uz Maskavu, pēc tam ziņoja mums par jaunākajiem Zemes notikumiem: Maskavā — fizkultūriešu parāde, Donbasā iekārtota automātiskā šahta, bez cilvēkiem, pie Amūras uzcelta jauna hidrostacija, enerģiju gribot atstarot no Mēness un pārvadīt uz Kaukāzu, amerikāņi taisoties uz Mēnesi — domājot nosēsties Krīžu jūrā (puiši smej: «Vai maz viņiem krīžu uz Zemes»). Dažreiz, kad notiek īpaši mums veltītas pārraides, pēkšņi sāk klikstēt Morzes signāls no Šurika Vrangeļa salā: «Marusja, neesmu aizmirsis, gaidu…» /

Tā mēs dzīvojām. Katru dienu gan Mēness, gan laboratorijas, gan debess, gan Zemes jaunumi. Un kas zin, vai kāds pasaulē ir dzīvojis interesantāk par mums sešiem.

— Sešiem? — mākslinieks pārjautāja. — Aņa, Kostja, divi Serjožas un jūs. Kurš tad sestais?

Ne vienreiz vien esmu ievērojis, ka Vihrovs pret detaļām ir uzmanīgāks nekā es. Viņu var saprast. Es rakstu par to, kas man jāpasaka, runāju par degunu un atļauju jums iedomāties visu seju. Bet māksliniekam nepietiek ar degunu, viņam vajadzīgs zods, apkakle, mati un viss pārējais. Protams, Marusjā klausoties, Vihrovs domās ilustrēja viņas stāstu. Pie galda sēž seši cilvēki. Pieci ir skaidri tverami, bet kāds izskatās sestais? Nosēdināt viņu atmuguriski? Bet kas viņš ir — vīrietis vai sieviete?

Marusja nopūtās.

— Sestais mums bija ārsts, Oļegs Vladimirovičs. Negribējās man par viņu runāt, bet vārdi no dziesmas nav izmetami. Pastāstīšu, kā bija, — patiesību nav ko slēpt.