Asteroīda gūstekņi

Es dzirdēju vectētiņu diktējam šo fragmentu un, protams, nekā nesapratu. Bet šais vārdos izpaudās īstais Pavels Čarutins. Iedomājieties, kāds liktenis! Kapteinis nonācis līdz tāluma robežai. Tālāk nav kurp lidot. Atklājumu pasauļu vairs nav, bet par kosmosa ormani negribas būt. Un vectētiņš pameta kosmosa ceļus. Atpūta, gods, mazbērni, memuāri un durvis «sezam, atveries!». Tā viņš savu dzīvi arī nodzīvotu, ja tajā nebūtu iejaucies Rādijs Grigorjevičs Blohins, pēc specialitātes tehniķis celtnieks, pēc aicinājuma — nemiera gars.

Pie -mums,/viņš ieradās jau vasarā. Zilganajām kupenām piedzītais līdzenums bija pārvērties par tveicīgu, meduS smaržas apdvestu āboliņa lauku, bet baltais klajums viņpus vasarnīcas pārvērties Kuibiševas jūrā. Pie dārza vārtiņiem stāvēdams, es klausījos viļņu šalkoņā. Citi bērni, bikses līdz ceļiem uzrotījuši, dziļdomīgi vēroja paštaisītos pludiņus, kas lēkāja žilbinošajā mirgā. Man briesmīgi gribējās viņiem piebiedroties, bet māte neļāva uz jūru iet. «Tu nedrīksti iet ūdenī, kamēr neesi iemācījies peldēt!» viņa sacīja.

Kādu dienu aiz priedēm atskanēja tarkšķis, parādījās kāda cilvēka kājas, un neveikli zemē nolaidies vīrs, aeromugursomu atsprādzēdams, noprasīja:

—   Jaunais cilvēk, kur te ir Carutina vasarnīca?

Vēstuļu mums nāca veselām kaudzēm, bet nepazīstami apmeklētāji ieradās reti. Katram vis nebūs dūša divas vai trīs stundas lidot no Maskavas līdz vasarnīcai un atpakaļ, ja var aprunāties arī pa tālruni. Pie vectēva mēdza ierasties tikai senie kosmosa draugi, pie mātes — galvenokārt slimnieki. Es vērīgi noskatīju ciemiņu. Manā priekšā stāvēja izspūris un noguris maza auguma cilvēks, gadus trīsdesmit vecs. Kosmosā, es domāju, līdzi ņēma tikai tādus spēkavīrus kā mans vectēvs. Ciemiņam pogcaurumā nebija arī nozīmītes — zelta Saturna. Tādas nozīmītes piešķīra tiem, kuri bijuši ārpus Mēness orbītas. īstie kosmieši ceļojumu uz Mēnesi neuzskatīja par kosmisku. Manā laikā pedagogi strīdējās, vai neuzskatīt Mēnesi par daļu no Zemes — par septīto savrupo kontinentu un vai neizņemt to no astronomijas un nenodot ģeogrāfijai.

«Nozīmītes nav, tātad slimnieks,» es nodomāju un pateicu:

—   Pieņemšana sāksies četros. Es jūs pavadīšu uz lapeni.

Katram gadījumam turējos pieklājīgā attālumā. Starp mātes slimniekiem varēja būt nenormālie. Paslepus, bailīgā ziņkārē es viņu vēroju. Protams, nenormāls. Skraida pa lapeni, žestikulē, apgāž kaktusa

podiņu, izber zemi, sarauš ar rokām un nepalūdz vis lāpstiņu.

—   Jūs, slimais, neuztraucieties, — dūšu saņēmis, es teicu. — Ārste būs taisni četros.

Ciemiņš pacēla rokas pret debesīm.

—    Jaunais cilvēk, kur jūs esat mani atvedis? Es prasīju pēc Čarutina vasarnīcas. Man vajadzīgs Pavels Aleksandrovičs, slavenais kosmonauts.

Līdz ausīm nosarcis, es viņu aizvedu uz vectēva kabinetu. Biju tā apjucis, ka atkal paspruka aplamība:

—    Vectētiņ, pie tevis slimnieks!

Vecais vīrs saprata manu aplamību un pārvērta to jokā.

—    Par ko tad jus sūdzaties? — viņš labsirdīgi apjautājās.

—    Par ko es sūdzos? — iesaucās atnācējs. — Man ir gan par ko sūdzēties. Kaut vai par kurlumu, par speciālistu vispārējo kurlumu.

Rādijs Blohins bija no izmirstošās fantastu sugas. Lai būtu fantasts, vajadzīga lieliska veselība, mērķtiecība, neatlaidība, pašpaļāvība un galvenais . . . pilnīgs paškritikas trūkums. Tomēr starp viņiem gadās arī patiesi izgudrotāji. Diemžēl atšķirt tos ir tikpat grūti, kā starp simtiem iesācēju atrast īstu dzejnieku.

Ar zvaigznēm Blohinam tieša sakara nebija. Pēc izglītības celtniecības tehniķis viņš strādāja Galvenās starpplanētu stacijas būvdarbos Austrumāfrikā, Kilimandžāro kalnā. Svešā jomā nokļuvušam speciālistam gribas visu pārtaisīt pēc sava prāta. Tai laikā — gadsimta sākumā —jau bija skaidrs, ka neviena planēta nav apdzīvojama un gandrīz neviena nav derīga cilvēkiem. Tad Blohins ierosināja planētas pārgrupēt: Venēru un Marsu ievadīt Zemes orbītā, Marsam sagādāt mākslīgu atmosfēru, bet Venēras atmosfēru attīrīt no ogļskābās gāzes. Viņš ierosināja arī saskaldīt vairākās daļās lielās planētas — Saturnu, Urānu un Neptūnu, — lai samazinātu tur smaguma spēku, bet atskaldītos gabalus ar atomsprādzieniem tuvināt Saulei. Viņš bija iecerējis uz Tritona nometināt pētnieku koloniju un sūtīt tos starpzvaigžņu braucienā. Pēc viņa aprēķiniem, simttūkstoš gadus vēlāk Tritons

varētu apceļot visas tuvākās zvaigžņu sistēmas. Uz Jupitera paaugstināta smaguma spēka apstākļos viņš taisījās audzināt bērnus, lai nostiprinātos viņu jaunie kauli un lai visi bērni uz Zemes būtu īsti spēkavīri. Bet vecus cilvēkus viņš gribēja nometināt uz Mēness, kur kustēties vieglāk nekā uz Zemes.

Blohinam par brīnumu visus šos lieliskos projektus pastāvīgi noraidīja. Tos negribēja apspriest institūtos, negribēja publicēt žurnālos. Blohins nebija slinks un atlidoja uz Kuibiševas jūru pie mana vectēva . .. Un viņš saņēma šādu atbildi: