Asteroīda gūstekņi

Vectētiņš izrieza krūtis. Viņa balss skanēja svinīgi:

—    Dzīvoklis man jau ir, Katja. Valdība man parādījusi lielu godu. Esmu apstiprināts par priekšnieku ekspedīcijai uz Pūķa zvaigznāja Infru.

Māte saķēra sirdi.

—   Atkal kosmosā! Tavos gados! Vectētiņ, vai tu bez prāta!

—    Kādos manos gados? — vectētiņš mazliet apvainojās. — Man vēl nav astoņdesmit, oktobrī tikai būs.

Bet pēc statistikas vidējais vecums tagad ir deviņdesmit trīs ar pusi.

— Vai tiešām jauno trūkst? Lai Rādijs Grigorjevičs lido pats.

—    Viņš lidos. Es ar lielām grūtībām panācu, ka viņu ieskaita komandā .. . Nu, vai tu ņemsi to vasarnīcu?

—   Ja tu negribi šķirties no vasarnīcas, paturi sev.

—    Uz divdesmit deviņiem gadiem?

Beidzot māte dzirdēja gadu skaitu.

—    Vectētiņ, tu esi neprātīgs! Ko tu dari, kā tev trūkst? Protams, tu esi vientuļš, tev ir garlaicīgi, bet es taču lūdzu — nāc un dzīvo pie mums. Pavļikam vajadzīgs padomdevējs. Pašreiz viņš ir pārejas gados, māte viņam vairs nav autoritāte . . .

—   Ko tu runā, Katja! Tādās lietās nevaru būt tev palīgs.

—    Bet ja tu, vectetiņ, saslimsi? Jusu ārsti ir universāli, no visa kā pa druskai, bet pamatīgi nekā . . . Ne jums kardiologa, ne geriatra .. . Nē, kā nu gribi, es tevi nelaidīšu.

—    Gribu redzēt, kā tu mani nelaidīsi! — vectēvs pasmaidīja. Bet, drošs paliek drošs, viņš sāka vilkt mugurā sintētiskās sermuliņādas kažoku.

Kad viņš bija aizgājis, māte vēl ilgi staigāja no kakta kaktā, klusi dudinādama:

—    Zūd loģiskā domāšana . . . vecuma skleroze . . . Un tādu cilvēku — uz trīsdesmit gadiem . . . Veselības pārbaudi… Es to pieprasīšu … es rakstīšu…

Nekur viņa tomēr neaizrakstīja, un tai pašā gadā no Kilimandžāro startēja ekspedīcija uz Pūķa zvaigznāja Infru.

*

* *

Starp Lielā Lāča kausu un nespožo Mazā Lāča kausiņu stiepjas vājo zvaigžņu virkne. Ar zināmu iztēles piepūli tur saskatāms līkumainas čūskas rumpis ar pieceltu galvu. Tas tad ir Pūķa zvaigznājs. Visas savas apzinīgās dzīves laikā zvaigžņainajās naktīs esmu

raudzījies augšup, lai saskatītu Puķa rīkli. Uz turieni bija aizlidojis mans vectēvs.

Divdesmit deviņi gadi ir liels laika posms. Es izaugu, pabeidzu skolu, izraudzījos specialitāti. Es kļuvu par putnkopi — mans darbs dzīvās dabas stūrītī nebija bijis veltīgs. Mūsu institūts audzēja dekoratīvos putnus. Laikraksti tos dēvē par dziedošajām puķēm. Diezgan sarežģīts ceļš: paradīzes putnus krusto ar baložiem un cīruļiem. Nākas noņemties arī ar iedzimtības uzlabošanu. Bet rezultātā tagad katra dārza bērzos un priedēs, visās varavīksnes krāsās laistīdamies, dūdo sīki, pāviem līdzīgi putnēni.

Man jau bija ģimene (mana māte atzīst agras laulības). Nu man jau ir lieli bērni — dēls un divas meitas. Dēls diemžēl ir slimīgs — ar vājām plaušām. Vecmāmiņa visu laiku aprūpē viņu. Bet tā nu ir mūsu ģimenes nelaime. Meitenes gan ir jaukas, veselīgas un apdāvinātas. Abas teicamnieces — viena beidz mūzikas skolu, otra sapņo kļūt par putnkopi. Cer izaudzēt lakstīgalu ar krāšņām spalvām.

Darbs, rūpes, raizes. . . Divdesmit deviņos gados daudz kas aizmirstas. Protams, arvien retāk un retāk es raudzījos Pūķa zvaigznājā. Ar jaunu satraukumu klausījāmies pēdējās ziņas 2056. gadā (divdesmit devītajā pēc skaita). Ekspedīcija neatgriezās. Kāda nelaime to piemeklējusi ceļā? Kas to lai zina? Godīgi sakot, uz vectēva atgriešanos daudz vis necerēju. Saki ko sacīdams, astoņdesmit plus divdesmit deviņi — pamatīgs vecums.

Mēs tomēr apmetāmies vectētiņa vasarnīcā. Tepat tuvumā Uļjanovskā ir Dekoratīvo putnu institūts. Ar aeromugursomu divdesmit minūtes lidojuma. Labā laikā jauks ceļojums. Lietū, protams, par visu to nenošķendēties, līdz tiec virs mākoņiem.

Pēc noteiktā laika pagāja vēl trīs gadi. Reiz kādā vasaras vakarā es sēdēju ar Marinu (jaunāko meitu, nākamo putnkopi) pie dārza vārtiņiem. Tikko bijām atgriezušies no Vetlugas, kur ķērām putnus. Pārvolgā ir vēl tādi stūrīši. . . Meži, purvi, niedraines. Tu izliec cilpas, klausies putnu vīterošanā un vāri zivju

zupu. Nav ne laikrakstu, ne radio, ne cilvēku. It kā nemaz vēl nebūtu trešā gadu tūkstoša.

Tā mēs sēžam pie vārtiņiem. Dienā sasilusī pļava vēdīja silta medus smaržu. Samtainajā debess zilgmē lidinājās putniņi — dzeltenā, sārtā un apsūbējuša vara krāsā. Pēkšņi putni iespurdza krūmos, kaut kas ietarkšķējās … un maza auguma pasirms vīrs neveikli nolaidās pļavā.

—    Vai te dzīvo Katerina Kimovna? — no aeromugursomas atbrīvojies, viņš jautāja. — Es vēlētos viņu satikt.

Viņš runāja tā, kā runāja gadsimta pirmajā ceturksnī: izrunāja katru vārdu līdz galam, bez kādiem jaunmodes strupinājumiem un ar priedēkļiem, kas tagad teikumā šaudās, kā pagadās.

—   Mana māte ar mazdēlu pašreiz ir Ēģiptē, — es atbildēju. — Vai jums vajag viņas adresi?

Atnācējs sniedza man roku.

—    Pavļik!

Es iepletu-acis. (Jau turpat divdesmit gadus neviens mani nebija uzrunājis par Pavļiku.) — Kā tu esi izaudzis! Pavisam liels! Vai tu mani nepazīsti? Lai gan es pats sevi nepazīstu. Vai tu atceries: «Vectētiņ, pie tevis ieradies slimnieks?»