Asteroīda gūstekņi

Pa labi redzams kaut kas balts. Tā kā sniegs. Sniegs tādā karstumā? Vai tie tik nav sāls slāņi? Kapteinis slīd pa gaisu, pār smilšu pauguriem līdzi steidzas spārnota ēna. Izrādās, ka baltums ir mežs. Koki un zāle glābjas no tveices un atstaro gaismas starus. Gandrīz visus. Katrai lapiņai sava nokrāsa —zilgana, sārta vai varavīksnaina. Perlamutra krāsas mežs laistās maigā varavīksnes zaigumā. Katra zālīte īsts senlaiku juveliera darinājums.

Aiz meža — krauja un jūra. Dzeltensārti viļņi ar dabiskām putām. Tumšā sārtumā kvēlo tāle. Liesmo arī jūra.

Troksnis, kustība, putas un šļaksti. Vienīgi saprātīgu būtņu nav uz šīs nemierīgās planētas.

Tad pēkšņi dzidrajos viļņos pavīd cilvēka stāvs. Galva, rokas un viduklis. . . Bet kājas? Vai tiešām zivs aste kāju vietā? Vai tas var būt? Pasaku nāra!

Esiet sveicinātas jūs, pasaku planētas saprātīgās nāras! . .,

Ar pievērtām acīm var likties, ka peldi pa oranžu jūru. Tev līdzās zaļace nāra ar ūdensaugu matiem. Vari pieskarties viņas rokai, maigai un spēcīgai. Ausīs skan nevis burbuļu guldzieni, bet melodiska dziedāšana.

Taču viļņi kļuva arvien augstāki un augstāki, draudīgi šņāca sakultās viļņu kores. Vairs nevarēja bez apdoma peldēt, vajadzēja uzmanīties un apsvērt, lai, zem katras viļņu kores pašaujoties, ieelpotu un, ar vilni iznirstot, ierautu krūtīs gaisu. Vienmuļā darbošanās kļuva grūta un nogurdinoša. Sorins sāka aizkūst un sevi rāja: «Ir gan astronauts! Pusceļš vēl nav veikts, un jau paguris.»

Pusceļu iezīmēja trīs klintis, kailas un greizas, neglītas kā beigti zobi. Jauneklis ar lokatoru izmērīja attālumu līdz klintīm — pieci kilometri turp, pieci — atpakaļ. Beidzot klāt arī klintis. Viņš piepeldēja, pagriezās un kļuva pat mundrāks. Toties viļņi tagad

šļakstījās sejā. Viņš saņēma visus spēkus. Viens mirklis, otrs. Bet kas tad tas — vai klintis neattālinājās? Viņš vēcināja rokas vēl sparīgāk, piecas minūtes nemeta acis atpakaļ. Beidzot tomēr atļāvās paskatīties — klintis stāvēja kā stāvējušas. Tad viņš sadomāja laisties zem ūdens — ienirt un atkal iznirt. Tā gan izdevās tikt uz priekšu, taču elpa aizrāvās un sirds stipri dauzījās. Piedevām visām nelaimēm vēl piemetās krampji, vienu kāju salieca kā kabatas nazi.

Šorins nenogrima, jo viņš bija pārāk labs peldētājs. Viņš noturējās, kamēr krampji pārgāja, un pat pavirzījās prom no klintīm. Taču spēki bija galā un vakars nāca virsū. Jauneklis peldēja uzmanīgi, aiz bailēm no jauniem krampjiem airēdamies tikai ar vienu kāju. Sākumā viņš baiļojās, tad krita izmisumā, līdz beidzot kļuva vienaldzīgs, kaut tik nevajadzētu kustēties. Un smilšainais dzelmes dibens jau likās vilinoša guļvieta: kaut varētu nolikties un atpūsties. Tomēr viņš peldēja un pats sev centās iedvest: «Tu nedrīksti nogrimt! Turies, ņerga! Tu nedrīksti nogrimt, ne jau tāpēc tevi mācīja un audzināja. Turklāt vēl taisījies par astronautu, sev Hermaņa vārdu izvēlējies! Kauns un negods!»

Viņu kratīja drudzis. Rokas kļuva kā lupatas, žokļi sāpēja, stundām ilgi muti vārstot. Spēka nebija it nemaz. Jauneklis peldēja, bet neticēja, ka nopeldēs vēl četrus kilometrus.

Tad viņam ienāca prātā — jums, lasītāji, tas būtu drīzāk ienācis prātā — ļauties viļņu varai, lai tie nes uz klintīm. Aiz klintīm, aizvējā, krasta bangām jābūt rāmākām, un tur varētu pamēģināt uzrāpties augšā. Tā viņš izlēma un tā arī izdarīja. Piektajā rāpšanās reizē noskrāpējies un noplēsies viņš uzrausās vidējā klintī. Tur viņš notupēja visu nakti līdz rītam un mazā gaismiņā aizpeldēja līdz krastam, bet jau slims ar plaušu karsoni. XXII gadsimtā pneimoniju pieveica viegli, bet piemiņai Hermanis iedzīvojās hroniskās iesnās uz visu mūžu.

«Lai tas tev par mācību,» bija teikusi satriektā māte. «Nelien briesmās kā sadedzis.»

«Lai tas tev par mācību,» bija teicis skolotājs. «Nepārvērtē savus spēkus, nepaļauj ies tikai uz sevi, neriskē viens pats.»

Taču jauneklis mācību, saprata pēc sava prāta. Slīkst tik tas, kurš palaižas. Viņš taču nepalaidās un palika dzīvs. Viņš palika dzīvs, jo zināja, ka ne jau tāpēc mācīts un audzināts, lai tiktu zivīm par barību. Neviens nedrīkst iet bojā, neveicis savu dzīves uzdevumu, mērķi vai «funkciju», kā viņš izteicās vēlāk.

Arī viņam ir sava funkcija — kļūt par astronautu, atrast saprātīgas būtnes kosmosā, likt pamatus visas Galaktikas Brālībai. Un viņš neies bojā, līdz nebūs veicis savu funkciju.

Jauneklis bija pārliecināts par saviem spēkiem un pēc skolas beigšanas devās uz Astronautikas institūtu.

Bet nepielūdzamā aritmētika nostājās viņam ceļā.

No miljarda jauno cilvēku, kuri togad beidza skolu, vismaz divsimt miljoni sapņoja par kosmosu. Bet vajadzēja tikai divdesmit tūkstošus, ne vairāk. No daudziem miljoniem visādi bez vainas sagatavotajiem, lieliski sagatavotajiem kandidātiem institūts izraudzījās studentus . . . kauns sacīt. . . lozējot. Bet kaulainā un izstīdzējušā, mazliet drūmā jaunekļa Hermaņa Šorina nebija pat starp kandidātiem. Viņu izbrāķēja iesnu dēļ. Pietika cilvēku ar veselu aizdeguni.