Asteroīda gūstekņi

—    Piecēlās Toļa Varencovs un gribēja jau piedāvāties, bet Gajina saķēra viņu aiz piedurknes. Es pastāvēju uz savu kandidatūru. Bet Pavels Aleksandrovičs noraidīja. «Esmu izlēmis,» viņš sacīja. «Netērējiet laiku tukšiem strīdiem. Es pavēlu sākt iegremdēšanas priekšdarbus.»

—   Un jūs, protams, piekritāt? — es nenocietos.

—    Divas nedēļas mēs mēģinājām viņu pierunāt, — turpināja Blohins. — Strīdējāmies visu laiku, kamēr notika gatavošanās. Batisfērā bija daudz kas iekārtojams. Mēs konstruējām un centāmies atrunāt. Galu galā Pavels Aleksandrovičs strīdus aizliedza. «Jūs kavējat darbu,» viņš sacīja. «Jūs nevis pārdomājat visu, bet tērējat laiku un neļaujat arī man pārdomāt.»

Viņš tiešām bija visu paredzējis. Atstāja mums ļoti sīkus norādījumus visam atceļam. Visu paskaidroja akurāti, mierīgi, kā nodod saimniecību pēc saraksta. Viņš uzrakstīja atvadu vēstules draugiem uz Zemes. Sūtīja sveicienus Katerinai Kimovnai. Lūdza noskūpstīt Pavļiku uz pieres. Viņam bija aizmirsies, ka es to nevarēšu aizsniegt. Mums, kosmiešiem, Zemes laika tecējums apstājas, Dzimteni atceramies tādu, kādu to pametām. Tāpēc viņš lūdza noskūpstīt. Citu neko nenovēlēja. «Ja zēns būtu tiecies uz kosmosu,» viņš sacīja, «es viņam būtu devis padomu. Bet Zemes lietās Katerinai lielāka saprašana nekā man.»

Pēdējā vakarā viņš pavēlēja sarīkot atvadmielastu. Pats sastādīja ēdienu karti. Tika rādīta iemīļotā hronikālā filma «Maskavas ielās». Tai sekoja mūzika — Bēthovena devītā simfonija, kas jūsu vectēvam patika. Tā ir vētraina, tā ir cīņā saucēja. Dzērām šampanieti. Tā ir vesela problēma — bezsvara stāvoklī raķetē dzert šampanieti, kas manās aizklīst gaisā. Visi dziedājām dziesmu. Dziedājām -mūsu ceļa dziesmu:

Var jau būt, ka nepietiek ar mūžu, Un, kad ceļš līdz mērķim atliks īss, Kapteinis mūs vienus pametīs. Taču mūsu brauciens neapstāsies.. <

Raudāja Aiša, raudāja Gaļina, un Toļa visu laiku griezās sāņus un šņaukājās. Bet es biju mazliet noreibis un uzdrošinājos jautāt: «Vai tiešām jums, Pavel Aleksandrovič, nav baigi?» Viņš man atbild: «Mīļais Radij, protams, ir bail, un visvairāk baidos, vai tik neesmu visu to velti pasācis. Varbūt nekā cita neredzēšu kā vien melnu ūdeni… .» Bet es saķēru vina rokas: «Pavel Aleksandrovič, un ja nu tiešām tur nekā nav. Atsakieties no sava nodoma!»

—    Vai atteicās? — Marina nopūtās.

—   Vai magnetofons jums ir? — Blohins dzestri noprasīja.

* * *

Pēc dažiem mirkļiem, lentei klusi čaukstot, atskanēja pazīstama balss. It kā nebūtu ne desmitiem gadu, ne desmitiem miljardu kilometru. Es jutos kā puika, kas ierāpies dīvāna kaktiņā. Tāpat kā bērnībā piesmakusī, dobjā balss, vārdus sjkaidri izrunādama, diktēja atmiņu kārtējo nodaļu.

—    … Es izslēdzu prožektoru, — vectēvs ziņoja.

—     Tumsa, bet ne absolūta. Visu laiku plaiksnās īsi, žuburoti zibeņi vai rūsa. Uzliesmojumos redzami plakani mākoņi kā palagi. Uz Jupitera ir tādi paši. Gar malām mākoņu aitiņas. Gaiss ir blīvs, gaisa straumju robežmalās īslaicīgi virpuļi.

—   Tas nav pats sākums, — Blohins paskaidroja.

—    Bet tur, iepriekšējā, visu laiku ir traucējumi.

Vectēva balsi brīžiem traucēja dārdoša rūkoņa, uli-

nāšana, svilpieni un kaucieni. Taisni kā nelabie dietu ap nāvei nolemto un priecātos par laupījumu. Bet vectēvs mierīgi stāstīja savu:

—    Zemāk gaiss ir dzidrāks. Es redzu jūru. Tās virsma piķa melnumā. Viļņi nav lieli, tik tādi ņirbu vilnīši. Lēnām krītu lejup, gaiss ir ļoti blīvs. Pirksts man turas uz pogas, prožektorus reizēm ieslēdzu, reizēm izslēdzu. Neticams smagums, kustēties grūti, gluži kā Infras A ledājos. Pat mēli grūti pakustināt.

Tad pēkšņi prieka sauciens:

—    Putni! Spīdīgi putni! Viens, tad vēl viens! Trīs uzreiz! Pavīdēja un pazuda. Vai televizors kaut ko tādu pamanītu? Tas jātver acīm. Es saskatīju. Galva apaja, rumpis resns. Spārniņi mazi un trīc. Tīri kā mūsu lidojošās zivtiņas. Var jau būt, ka tās ari ir zivis un nevis putni. Bet lidoja augstu. ,

Spēcīgs plīkšķis. Klusums.

—    Vai troksni dzirdējāt? Es iekāpu ūdenī. Pamatīgi sasitos. Pat ceļgali nošņirkstēja. Sāp arī mugurkauls. Bet tam nav nozīmes. Es izslēdzu gaismu. Aprodu ar tumsu.

Mazliet vēlāk:

—    Mīļais Radij, neesam velti lidojuši! Tā ir melna jūra — īsta zupa: viss mirguļo vienās uguntiņās — dzeltenās, zilganās, visbiežāk gan sarkanā. Es redzu zivis — vienām spīd žaunas, citām spuras. Šausmīgi ķēmi, bet ļoti atgādina mūsu dziļūdens zivis. Vide tāda pati: spiediens liels un ūdens melns. Kāda zivtele, laistīdamās varavīksnes krāsās, visu laiku lēkā. Kas tas par danci? Uzlaidīsim tai prožektoru. Kā tad, kaut kas jauns. Zivtele ieskrējusi zemūdens tīmeklim līdzīgā tīklā. Uz karstām pēdām klāt arī pats zirneklis. Riebīga aina: mute, maiss un taustekļi. Mute maucas zivij virsū kā cimds. Pazuda no redzes lauka. Vairs nav saskatāms.