Asteroīda gūstekņi

Lēnām grimstu, apmēram divus metrus sekundē. Atkal izslēdzu prožektoru. Okeāna viņā pusē ugunīga viesuļvētra — spīdoši virpuļi, viļņi un mākoņi. Cik daudz te visādu sīkuļu! Tīri kā mūsu garneles. Jo dziļāk, jo biezāks. Uz Zemes ir otrādi — dzīlēs mīt mazāk. Tāpēc ka tur siltums plūst no augšas, te no apakšas.

Bet kas tad tas? Garš un tumšs, bez galvas un bez astes. Valis vai kašalots? Kustas ātri, aiz tā paliek mirdzoša strūkla. Iluminatoriem līdzīga uguntiņu virkne sānos. Vai tiešām zemūdene? Varbūt kaut kas cits, kas ne ar ko nav salīdzināms? Katram gadījumam signalizēju ar prožektoru: divi — divi — četri, divi — trīs — seši, divi — divi — četri.

Tas nelikās zinis. Aizklīda pa labi. Vairs neredzu.

Prožektors sataustījis okeāna dibenu. Savādas mezglainas saknes. Līdzīgas koraļļiem vai jūras lilijām. Es redzu resnus stublājus ar nokareniem kausiņveida dzinumiem, no kuriem dažs stingri atspēries pret okeāna dibenu. Mūsu jūras lilijām kausiņi vērsti uz augšu, tie uztver grimstošās barības vielas. Ko šie te meklē dūņās? Vai pūstošos atkritumus? Taču visi kausiņi pret dibenu neatmetas. Vai tiešām tie uztver siltumu? Bet tad tiem jābūt augiem. Augi bez gaismas? Neiespējami. Lai gan gaisma — infrasarkanā gaisma — plūst no okeāna dzelmes. Vai ar infrasarkano staru enerģiju var veidot olbaltumu, sašķelt ogļskābo gāzi? Redziet, kur slēpjas Zemes enerģētiķu problēma —dzinējs, kas spēj izmantot istabas temperatūru. Šie augi katrā ziņā jānogādā uz Zemes. (Iedomājieties, dažus mirkļus pirms nāves cilvēks apcer zinātniskus tematus!) Es dabūju atelpu, — vectēvs turpināja. — Esmu iestrēdzis dzelmes brikšņos. Varu vērot nesteigdamies. Arvien vairāk pārliecinos, ka zem manis atrodas augi. Kāda resna bezacaina zivs zelē dzinumus. Vēl kāda cita — gara un ar milzīgiem zobiem — sagrāba resno un pašāvās augšup. Barības straume te plūst no apakšas uz augšu. Spēcīgie putni — pēdējā instance. Tomēr vēl kādi briesmoņi — bruņurupuča sajaukums ar astoņkāji. Par astoņkājiem es tos nosaucu salīdzinājuma pēc, īstenībā tie ir pieckāji. Pieci taustekļi — viens mugurpusē ir stūres airis, četri sānos. Galos uztūkumi ar piesūcekņiem. Vienā no priekšējiem taustekļiem — spēcīgs gaismas orgāns. Kaut kas līdzīgs lukturītim. Taisnais stars visu laiku šaudās pa stublājiem. Uz muguras nezvēram bruņas. Acis tam kā vēzim. Stobriņveida mute. Tik sīki es apstāstu tāpēc, ka šīs būtnes nāk man virsū. Pašreiz tās lūr taisni iluminatorā. Baiga sajūta — skatiens tām pilnīgi saprātīgs, acu zīlītē lēca, bet varavīksnene, gluži kā kaķim, fosforiscē bāli zaļu gaismu. Esmu lasījis, ka Zemes astoņkājim esot cilvēka skatiens, pats to redzējis neesmu un nevaru salīdzināt. Nezvēri .ir četri. Tie piepeldējuši pie batisfēras, visi pēc kārtas ielūkojas iluminatorā. Batisfēra nodrebēja. Vai tie to parāva? Parastā dzīvnieku loģika — ja kaut kas kust,

to vajag sagrābt un aprīt. Viegli sagrauzt manu tērauda čaulu tie gan nevarēs. Pagaidām paldies tiem — izkustināja mani no vietas. Citādi jau baiļojos, ka līdz pašām beigām vajadzēs sēdēt zemūdens mežā.

Okeāna dibens slīpi iet dziļumā. Biezoknim nav ne gala, ne malas. Bet savādi — augi stiepjas taisnās rindās kā augļu dārzā. Kaut kas liels un smags tūļīgi kust, nogriezdams veselus krūmus līdz pat saknei. Tavu rijīgu briesmoni — visu laiku šķin krūmus. Slikti redzu, šis dzīvais kombains lien kaut kur sānis. Priekšā klinšu grēda. Esmu garām. Melns bezdibenis. Batisfēra grimst. Spiediens pieaug. Ardievu! Sveiciniet Maskavu!

Mirkli klusums. Tad pēkšņi kliedziens, gandrīz kā vaids:

—    Plaisa!!!

Skan spalgi sitieni arvien biežāk un biežāk. Acīm redzot, ūdens pilieni, kas spiedienā ielauzušies kamerā, viņu apšaudīja kā no šautenes.

Vectēvs ievaidējās. Iespējams, ka viņu bija ķērušas ūdens skrotis. Tad vectēvs ātri nobēra:

—    Dzelmes dibenā ir celtnes. Pilsēta. Apgaismotas ielas. Kupoli. Bumbas. Peldoši torņi. Visās malās… Vai tiešām tā būtu …

Dārdoņa. Sāpju kliedzieni. Kaut kas noklunkst.

Tad līksms, skaļi svelpjošs un gari stiepts radio' traucējuma kauciens.

* *

Klusi zuzēdama, slīd mēmā lente. Marina slauka asaras. Mūsu vectēvs aizgājis bojā! Gājis bojā okeāna dzelmē, gājis bojā uz tik tālas, svešas, pat neredzamas saules.

Blohins izbeidza skumjo klusumu.

—    Es saprotu, jūs viņu zaudējāt nupat, jums ir smagi. Bet mēs jau esam apraduši, pagājis tik daudz gadu. Sērojām, tad apradām. Man bija grūtāk nekā citiem, jo maiņā es paliku viens. Visus gadus gluži viens. Mērīju un rēķināju, rēķināju un mērīju. Nav neviena, ar ko vārdu pārmīt. Kā maniaks es sarunājos

ar aukstajā ūdenī guļošajiem. Kalendārā svītroju dienas. Gulēt likos agrāk, cerēdams sapņos skatīt Zemi.

Marina, asaras noraususi, pieskārās viņa piedurknei. Aiz žēluma pret dzīvo viņa pārvarēja skumjas par aizgājušo.

—    Tas viss ir pagājis, — viņa noteica. — Tagad jūs esat mājā un draugu vidū. Te ir saule, mūzika, puķes un putni. Jūs cienīs, un par jums rūpēsies. Esmu pārliecināta, ka nāks sieviete, kas jūs novērtēs un iemīlēs.

Ko es dzirdu? Mana meita runā tādus vārdus!