Asteroīda gūstekņi

—    Lidot uz priekšu vai atgriezties atpakaļ?

—   Uz priekšu! — noteica Šorins. — Mēs aizlidosim līdz pirmajai planētai un apmainīsim ūdeni.

Lai atgrieztos, vajadzēja gadu, bet lidošanai uz priekšu vajadzētu turpat trīs gadus, un nebija nekādas drošības, ka Alfai ir planētas, ka tur varētu dabūt ūdeni. Mājās gaidīja labi ārsti, bet priekšā tumsa, neziņa un paļaušanās uz sevi.

—    Trīs saules, desmitiem planētu, uz kādas taču jābūt saprātīgām būtnēm, uz kādas taču pratīs ārstēt staru slimību, — centās pārliecināt Šorins.

Bet atgriešanās tika izlemta. Ar trīsdesmit divām balsīm pret vienu.

Arenass pavēlēja doties atpakaļ. Man gribas rakstīt: «Pavēlēja griezt atpakaļ,» — bet fotonraķete nevar pagriezties. Vispirms tai jāsamazina ātrums.

Trešdaļa gada vajag bremzēšanai, "tikai tad pagrieziens, pēc tam trešdaļa gada ātruma uzņemšanai atceļam, tad vēl četri mēneši bremzēšanai, iekāms sasniedz Saules sistēmu… Astronauti kopumā veselu gadu pavadīja līdzās nāvējošā ūdens tvertnei.. .

Veselu gadu cilvēki jutās apdraudēti, katru mirkli izjuzdami nāvējošās slimības simptomus. Septiņi atgriezās

kropli, četrus apbedīja, starp tiem arī Arenasa dēlu, spējīgu, daudzsološu matemātiķi. Pārējie . . .

Nē, tie nesajuka prātā. Pārējie veda projektu.

Autori bija visi. Bet ideju bija ierosinājis Šorins — tās bija viņa atmiņas par braucienu ar komētu. Toreiz, sasnieguši komētu, viņi ar to veica ceļojumu ap Sauli, cauri Saules vainagam. Vai nevajadzētu arī uz svešajām saulēm lidot ar kādu debess ķermeni, varbūt^ ar kādu asteroīdu? Tāda bija toreiz dzimusi doma.

Ūdens uz asteroīdiem nav, tur ir akmeņi, dzelzs, niķelis. Bet dzelzi un niķeli veido tās pašas daļiņas — protoni, neitroni un elektroni. Tos arī var griezt, pārvērst fotonos un atstarot ar spoguļvirsmu. Tiesa, šķidru ūdeni var labāk sadalīt, regulēt tā padevi dzinējā. Taču galu galā arī dzelzi var pārvērst šķidrumā, iz^ kausēt, patērējot zināmu mazumiņu enerģijas.

Toties kāda drošība pret radiāciju: izraugies asteroīdu ar kilometru lielu diametru — tas nozīmē dzelzs bruņas kilometra biezumā.

Protams, lidojošais asteroīds ir smags un liels. Fotonraķete sver tūkstoš tonnu, asteroīda svars — sniedzas miljardos. Toties to itin visu var izmantot kā kurināmo. Ūdenim vajadzīgas tvertnes, bet tās ir pilnīgi lieka krava. Bet, ja par kurināmo ir dzelzs, tā pati sev ir tvertne. Viss asteroīds ir derīgā krava. Tas var svērt miljonreiz vairāk nekā ekipāža ar visu bagāžu. Tā ātrumu var attīstīt tuvu gaismas ātrumam. Nav šaubu, ka tālos zvaigžņu lidojumus var veikt tikai ar asteroīdiem.

Visu gadu ekipāža strādāja pie projekta. Četri par to samaksāja ar savām dzīvībām, septiņi — ar veselību. Bet, kad atjaunojās sakari ar Zemi un uz ekrāna pirmo reizi parādījās tautiešu sejas, sakumpušais Arenass ziņoja: «Mēs atgriežamies salauzti, bet ar uzvaras plānu.»

Nedomājiet, ka šo plānu pieņēma vienprātīgi… Kādi divi gadi pagāja, plānu apspriežot. Šorinam vajadzēja apgūt vēl vienu specialitāti — oratora mākslu, prasmi pārliecinoši pierādīt. Visi Zemes cilvēki jau nefantazēja par kosmosu. Bija arī tālo ceļojumu pretinieki, kuru pārliecību stiprināja fotonraķetes ne

veiksme. Šie pretinieki mēdza sacīt: «Cilvēks ir dzimis dzīvei zem Saules. Ar Saules sistēmu mums pietiks miljoniem gadu. Nav nekāda prāta darba gadus izsviest vējā. Visapkārt vēl tik daudz darba. Uz Mēness nav atmosfēras, selenīti dzīvo pilsētās kā aplenktos cietokšņos, viņi nevar ne degunu pabāzt pa kameras durvīm. Pat mūsu Zemes polus klāj ledāji, un mēs vēl neprotam likvidēt ziemu. Mums trūkst zināšanu klimata izkārtošanā, dzīvības un planētas pārvaldīšanā, bet jūs tērējat spēkus un pūliņus nezin kam …»

«Mēs taču lidojam pēc zināšanām,» centās pārliecināt fotonraķešu lidotāji.

Viņiem sacīja pat tā:

«Jūs meklējat vieglus ceļus. Cilvēce savas zināšanas iegūst grūtos pūliņos, katrs solis pirkts ar sviedriem un asinīm. Jūs aizmānāt cilvēkus no secīga darba, jūs vilināt viņus ar mānīgām cerībām iegūt citu veiktos atklājumus.»

Uz to Arenass atbildēja:

«Lasiet vēsturi. Tautas nekad nav vairījušās mācīties cita no citas. Kartupeļi un tabaka nāk no Amerikas, skaitļi — no Indijas, burti — no Feniķijas. Nav vajadzības simtkārt atklāt integrāļus, ja tie jau kaut kur atrasti. Mēs nevilinām cilvēci projām no darba, mēs aizvilinām tikai trīsdesmit cilvēku. Vai cilvēcei ir pa spēkam sūtīt trīsdesmit cilvēkus izlūkos?»

Arī viņa paša sieva, bojā gājušā jaunekļa māte, ekrāna priekšā, asaras slaucīdama, sacīja:

«Nedrīkst riskēt ar trīsdesmit dzīvībām. Nav nekā dārgāka par cilvēku. Iekāms lido, ir jābūt nodrošinātiem pret nejaušībām. Kas atbildēs par trīsdesmit dzīvībām? Lidojums nedrīkst pārvērsties slepkavībā.»

Šorins pretojās: