Asteroīda gūstekņi

Vai visu stāstījumu vajadzētu atkārtot vēlreiz? Pie nakts debesīm atkal iekvēlojās Saule. Bultskrūvei līdzīgais asteroīds izgāja no savas orbītas. Dzimtā Zeme iejuka zvaigžņu spietā, un arī Saule pēc kāda laika izskatījās tik mazliet spožāka par citām zvaigznēm. Dzelzs un niķeļa kalns ar skanīgiem gaiteņiem šķita karājamies zvaigžņainajā tukšumā. Virzība likās nemanāma, priekšā tikai sarkanās zvaigznes kļuva mazliet zilganākas, bet aizmugurē zilganās sārtojās, un uz vadības gaišās pults zibēja skaitļi: šodien divdesmit tūkstoši kilometru sekundē, rīt — divdesmit viens tūkstotis, pēc mēneša — divdesmit pieci tūkstoši, pēc diviem — piecdesmit tūkstoši kilometru. Ātruma pieaugums formāls un smaguma spēks parastais, tāds pats kā uz Zemes. Dzelzs alās un gaiteņos rit ierastā dzīve — notiek rīta rosme, ietur brokastis, pētī uzņēmumus, raksta zinātniskus darbus, seko mašīnu actiņu mirgām, labo aparātus, strīdas … sapņo …

5. SAPŅOJUMS

Strauji mainās vadības pults skaitļi. Šodien ātrums ir divdesmit tūkstoši kilometru sekundē, rīt — deviņpadsmit tūkstoši, parīt — astoņpadsmit tūkstoši. . . Dzeltenīga zvaigzne priekšā izvēršas par mazu, jauku saulīti, kurā skatoties sāp acis. Ekspedīcija atgriežas ar uzvaru. Ir izdevies nokļūt līdz Valzivs Tau un uziet tur saprāta brāļus. Viņu pieredze, kas aprakstīta biezos sējumos un ir viena no visvērtīgākajiem jebkad uzietajiem dārgumiem, noglabāta vistālākajā kamerā.

Tur ir simts dažādām zinātnēm veltītu grāmatu. Divi sējumi matemātikas. Tikai pusē no pirmā sējuma stāstīts par to, kas zināms uz Zemes. Vairāki sējumi par fizikas jautājumiem — mehāniku, siltumtehniku, elektrību, viļņiem, atomfiziku, kodolfiziku … Tālāk seko Zemei nepazīstamas nozares: S-pirālfizika. Zinātnisku darbu sējumi par dzīvības norisēm: par bioķīmiju, šūnas bioloģiju, augu bioloģiju, dzīvnieku bioloģiju, saprāta bioloģiju. Psiholoģija. Humanitārās zinātnes: vēsture, mākslas teorija, ekonomika. Enerģijas ražošana. Materiālu ražošana, pārtikas rūpniecība… Un tad pēkšņi pilnīgi nepazīstamas, pasakainas zinātnes: atdzīvināšana un ķermeņa atjaunināšana. Zinātne par to, kā radīt kalnus un salas. Klimata rekonstrukcija. Planētu sistēmu rekonstrukcija. Arējā izskata un rakstura izmaiņa. Pārvērtību māksla. Mīlestības teorija, laimes teorija. Tad vēl viena burvju zinātne, kam uz Zemes nav nosaukuma, — atomu sakārtojums. Jāsaka tā, istaba ir skapis, uzgriez vajadzīgo numuru, nospied pogu, un skapī tu atrodi gatavas pusdienas, jaunu apģērbu, gleznu, saliekamo lidmašīnu — visu, ko vien sirds kāro . . .

Parastais lidojuma režīms — rīta rosme, brokastis . .. Pēc brokastīm visi izklīst pa kabinetiem, katrs noliek uz galda pa sējumam. Nolemts, ka uz atgriešanās laiku sagatavos tulkojumus. Astoņas stundas dienā katrs strādā par tulkotāju. Šis darbs ne tikai vajadzīgs, bet arī aizrauj. Astoņas stundas dienā tu lasi mūsu Zemes zinātnes vēl neatminētos noslēpumus.

Šorinam rokās pirmais sējums — Ievads dabas zinātnēs. Viņš rūpīgi un bijīgi šķirsta skanīgās perlamutra lapas, kurām Tau mežu sirmums. Krāšņie hieroglifi rosina domas. Šorins pieraksta:

«Visums ir bezgalīgs . . .

Strukturāli Visums ir bezgalīgs. Visuma lielie ķermeņi sastāv no mazākiem, mazie — no vēl sīkākiem…

Mēs, Valzivs zvaigznāja Tau iemītnieki, pazīstam četrpadsmit struktūrstāvus augšup un septiņpadsmit stāvus lejup, rēķinot no mūsu ķermeņa.

Ķermenis sastāv no audiem, audi — no šūnām, šūnas — no molekulām, molekulas — no atomiem,

atomi — no daļiņām, daļiņas — no vakuuma šķiedriņām, šķiedriņas — no spirālītēm, spirālītes — no Reli virpuļiem. Virpuļi — no punktiem . . .» (Te jāsāk domāt par nosaukumiem, jo Zemes zinātnieki pazīst tikai sešus stāvus.)

Tālāk Sorins raksta:

«Apakšējos stāvos stabilitāte lielāka, jo tur enerģijas rezerves ir lielākas. Augšstāvu ķermeņi apstrādājami, pētījami un aprakstāmi ar apakšstāvu mazo un spēcīgo ķermeņu palīdzību . . .»

Redz, kur vecā zvaigžņu vīra dīvaino vārdu atminējums! Vai atoma uzbūve, smadzeņu uzbūve, atomu sakārtojums cilvēka ķermenī fiksējams uz tām .. . nu, uz tām . . . šķiedriņām?

… Tā gribas pašķirt sējuma beigas — vai tur nav kaut kas par šķiedriņām . ..

Varbūt tomēr pagaidīt pusdienas un tad apjautāties: «Draugi, vai kādam nav par šķiedriņām?»

Gāzu mākoņu sablīvējumam garām tikām labi. Kilometru biezais dzelzs slānis mūs droši sargāja no radioaktivitātes. Drīz pārspējām tāluma rekordu, pārspējām ātruma rekordu. Puse no gaismas ātruma, tad 55 procenti, tad 60 procenti… Pieauga ātrums, pieauga masa, laiks samazinājās . . .

Bet te uzglūnēja pārsteigums un diezgan nepatīkams.

Taisnību sakot, nav pat vērts to saukt par pārsteigumu. Sāka izpausties masas un laika relativitāte, to atkarība no ātruma. Šī relativitāte jau bija pazīstama kopš senseniem laikiem, tā bija izteikta formulās … tīri matemātiskās formulās. Matemātiski viss iznāca skaisti un gludi: sakne, zem saknes daļa, masa tiecas uz bezgalību, laiks — uz nulli. Lidot tu lido ātrāk, bet dzīve rit gausāk, gadi pārvēršas minūtēs . ..

Kas bija iznācis īstenībā?