Asteroīda gūstekņi

«Zosja, mēs jūtam līdz tavām bēdām, bet tev nav taisnība. Tikai tur nekas nenotiek, kur viss jau iepriekš zināms, bet, lidot turp, kur viss jau zināms, nav nozīmes. Kur viss ir neizpētīts, tur ari risks. Kaut ko jau esam izdibinājuši, nākamais lidojums vairs nebūs tik riskants. Galu galā mēs esam lieli cilvēki un esam ar mieru riskēt, ja vajag — ari ziedot savu dzīvību.»

Sirds dziļumos viņš bija pārliecināts, ka dzīvību upurēt nevajadzēs. Funkcija taču vēl nav paveikta, bet, to neveicis, viņš neatļausies mirt.

Divus gadus ilga strīdi: lidot vai atteikties? Uzvarēja lidojuma piekritēji. Nevis tāpēc viņi uzvarēja, ka būtu bijuši daiļrunīgāki vai viņu pierādījumi pārliecinošāki, bet tāpēc, ka cilvēce negrib mīņāties uz vietas. Tika piešķirts laiks — divdesmit četri miljardi darba stundu. Tika izraudzīts asteroīds — iegarens, milzīgs bezvārda bluķis ar paresnāku, bultskrūvei līdzīgu galu. Sākās darbi — galvenokārt kausēšanas darbi. Fotonraķetes būve tika veikta ačgārnā kārtībā — iepriekšējā raķetē vajadzēja taisīt šķērssienas, tagadējā — ar kausēšanu izveidot veselas kameras.

Bija vajadzīgas kameras dzīvošanai, ēšanai, darbam, noliktavām, laboratorijām, observatorijām. Vajadzēja kameru dzinējam, kameras aparātiem. Kameras, kameras, kameras un starp tām ejas. Viss asteroīds tika no vienas vietas sacaurumots. Taisni kā mizgrauži būtu ap to pūlējušies.

Tajā pašā laikā gādāja arī visu vajadzīgo uzturam, atpūtai, elpošanai, novērošanai un vadībai. Visu vajadzīgo remontiem, laika kavēklim, mācībām. Un tā tālāk un tā tālāk . ..

Tika pulcēti ekspedīcijas dalībnieki — trīsdesmit trīs cilvēki: fiziķi, ķīmiķi, ģeologi, biologi un vēsturnieki, inženieri, matemātiķi un mehāniķi . . . Tikai četrpadsmit lidoja otrreiz, starp tiem — vecākais pilots kosmonauts Šorins. Četri bija gājuši bojā iepriekšējā lidojumā, septiņi zaudējuši veselību, pārējiem zudusi patika doties riskantos lidojumos. Arenasam vajadzēja palikt mājās — kosmoss viņu bija padarījis sirmu un kuprainu, un par kapteini iecēla kādu citu — Gorjanovu, kosmonautu-izmēģinātāju, plecīgu skaistuli, īstu spēkavīru. Viņam jebkura kabīne bija par šauru, pat Saules sistēma šķita šaura.

Kad sagatavošanās darbi ritēja pilnā sparā un jau bija noteikta lidojuma diema, notika kaut kas tik svarīgs, ka tādēļ ekspedīciju bezmaz atcēla.

Bija atgriezusies automātiskā bezļaužu raķete, ko

priekš divdesmit gadiem, fotonu tehnikas rītausmā, aizsūtīja uz Centaura Alfas sistēmu.

Ar dedzīgu interesi zinātnieki pētīja triju sauļu pasaulē uzņemtās kinolentes. Tajās bija saule A, saule B un arī to kopējā pavadone — sarkanā saulīte Centaura Proksima. Katrai no šīm trijām bija vairākas planētas, turklāt vēl asteroīdu mākonis, kas starp lielajām saulēm veidoja nepilnīgu astoņnieku. Taču vairums planētu bija bez dzīvības. Visas Proksimai tuvākās planētas bija ledāji, vārgā, nespēcīgā sarkanā zvaigzne nespēja tās sasildīt. A un B bija pietiekami karstas, ne mazāk kvēlas par mūsu Sauli, taču dzīvībai labvēlīgu apstākļu tomēr trūka. Vietām pārāk karsts, vietām pārāk auksts, vietām atmosfēra tik blīva, ka nespēj stari izlauzties tai cauri, vietām atkal virsmu izcilinājuši meteorīti. Tikai uz divām planētām bija redzami okeāni ar zivīm līdzīgiem radījumiem, un uz vienas kustējās milzīgiem tritoniem līdzīgi rāpuļi.

Tos pētīt varēja arī ar automātiem. Cilvēkus tam nolūkam nevajadzēja.

Šorins pirmais ierosināja mainīt mērķi, minēdams kopš senseniem laikiem pazīstamās un Saulei līdzīgās vientuļās zvaigznes — Valzivs zvaigznāja Tau, Indiāņa zvaigznāja Epsilonu, Eridāna zvaigznāja Epsilonu. Līdz katrai apmēram vienpadsmit gaismas gadu, ar fotonraķeti savi divdesmit pieci gadi. Ņemot vērā laika relativitāti, divdesmit pieci gadi ceļotājiem pārvēršas desmit gados.

Arī fiziķi un konstruktori uzstāja, ka jāmaina mērķis. Lai cik savādi, pat ceļš līdz Alfai asteroīdam-fotonraķetei tomēr būs pārāk tuvs. Četru gaismas gadu attālumā nevarēja īsti sasniegt gaismas ātrumu, nevarēja visā pilnībā pārbaudīt masas un laika relativitāti. Tikko esi attīstījis ātrumu — jāsāk bremzēt. Nedz masa ir jūtami pieaugusi, nedz laiks samazinājies.

Vēl viens kandidāts zvaigžņu pasaulē saistīja uzmanību. Vērša zvaigznājā atradās kāda nespoža, zvaigžņu' katalogā vienīgi ar numuru apzīmēta zvaigznīte, no kuras tika uztverti regulāri radiosignāli. Tos atšifrēt pagaidām nebija izdevies, lai gan nevienā vien mašīnā pārdega bloki, salaužot elektrona smadzenes,

šīs zvaigznes-šarādes kodu atšifrējot. Tā par «Šarādi» to arī nosauca. Bet līdz šai zvaigznei bija simt četrpadsmit gaismas gadu liels attālums. Pirmajā reizē tik tālu lidot neuzdrošinājās. Taisnību sakot, nebija arī interēses. Kosmosa ceļavīriem laiks samazinās, bet Zemei ne. Asteroīds atgrieztos pēc vairāk nekā divsimt gadiem. Vai bija kāda jēga sūtīt ekspedīciju, kas atgriezīsies pēc diviem gadsimtiem un uz uzdoto jautājumu gaidīt atbildi vairāk nekā divsimt gadu?

Par mērķi izvēlējās Valzivs zvaigznāja Tau.