Asteroīda gūstekņi

Nē, kosmosā viņš nedevās pēc dzejoļu tematiem. Arī tais laikos jaunatne sapņoja par varoņdarbiem, par neapgūtām dzīves jomām, trauca turp, kur bija grūti un bīstami. Pēc skolas beigšanas palikt uz dzīvi savā mājā, labiekārtotā pilsētā uzskatīja par nepieklājību. Bet neapgūto jomu mūsu pasaulē vairs nemaz tik daudz nebija palicis. Jaunekļi devās uz Antarktiku, kur klimats vēl nebija noregulēts, devās okeānu dzelmēs, zemes dzīlēs … un kosmosā. Vladimirs bija radists, viņš bija vajadzīgs kosmosā.

Vispirms viņš nokļuva uz Mēness, uz Mūsu Zemes

Mēness, tā teikt, kosmosa priekštelpā, Galvenajā starpplanētu stacijā.

Taisnību sakot, XXIII gadsimtā Mēness vairs nebija aiz trejdeviņām pasaulēm. Uz Mēness bija raķešu laukumi, kalnraktuves, rūpnīcas, ar pretmeteorītu plēvi pārsegtas pilsētas, tur izdeva «Mēness Vēstis», iespieda mīlestības dzejoļus. «Mēness — nav neapgūta planēta!» rakstīja Vladimirs savā poētiskajā dienasgrāmatā.

Tur viņš nodzīvoja tikai pusgadu, tad viņu norīkoja uz Cerēru — asteroīdu joslā. Tā īstenībā jau bija robežmala. Tolaik raķetes asteroīdu joslai mela līkumu. Daudzi lidojošie kosmosa rifi zvaigžņu kartēs nebija pat atzīmēti. Ar mazajām raķetēm lidojot pa bīstamajām meteorītu plūsmām, radisti mēdza ierīkot radiobākas uz bezvārda klintīm. Pret meteorītiem tie atrada līdzekli — dedzinošus starus. Tas bija gluži tāpat kā aizmirstajos karos otrajā gadu tūkstotī — šāvi tu, un šāva arī uz tevi. Mirkļa neuzmanība, staru lielgabala sabojāšanās, kļūda tēmējumā — un radists velti sauc pēc palīdzības: «Es — Cerēra, es — Cerēra, es jūs nedzirdu, nedzirdu jūs, septiņpadsmitā raķete!» Sauc stundu, sauc dienu, nedēļu, sauc skumji, bezcerīgi, veltīgi. . ,

Kā pieredzējušu, meteorītu apšaudītu radistu Vladimiru no Cerēras pārcēla uz Arielu, kur gatavoja vēsturisku, XXIII gadsimta visgrandiozāko pasākumu.

Vladimirs saprata, ka viņa sapnis piepildīsies. Ne katram lemts veidot vēsturi, ne katram izdodas piedzīvot tās tapšanu. Vladimiram iekrita gods un laime būt dižā notikuma lieciniekam. Cilvēki gadu desmitiem izjautās aculieciniekiem sīkumus. Bet Vladimirs to visu būs redzējis savām acīm un visu redzēto paudīs dzejoļos, kas saviļņos un būs nozīmīgi visiem cilvēkiem. Tā būs vesela poēma. Tās virsraksts sen jau izdomāts: «Pirmā radīšanas diena». Arī pirmais pants jau uzrakstīts:

Es gribu vērot, iepazīt, Būt pats it visur klāt, Lai bērni, kuri piedzims rīt, Var visu uzzināt.

Tā sākās šī slavenā diena — pirmā radīšanas diena. Jāielāgo viss, itin viss līdz beidzamajam sīkumam: gan Urāna ciklonu zaļās spirāles, gan četru mēnešu stāvoklis pie debesīm, gan dzelzs klintī iekaltā loga rāmja mestās ēnas.

Tai vēsturiskajā dienā Vladimirs pierakstīja visus sīkumus. Viņš pierakstīja, ka pamodies septiņos no rīta, pierakstīja arī to, ka brokastīs ēdis svaigus aprikozus, sintētisku liellopu gaļu un dzēris vitaminizētu tēju.

Brokastis viņi ietureja trijatā: trīs štaba radisti — arābs Kerims ar savu jauno sievu zviedrieti Hertu un Vladimirs. Juna, ceturtā radiste, bija aizkavējusies — viņai patika no rītiem pagulēties.

Saimniekoja Herta. Nevis tāpēc, ka tam tā vajadzēja būt, bet tāpēc, ka Hertai patika saimniekot. Viņa bija liela auguma blondīne, gaišu ādu, gaišām acīm, patukla. Herta runāja reti un maz, toties lielās, strādīgās rokas visu laiku darbojās, šo to pārcilādamas, piestumdamas vai vēl ko uzlikdamas. Bet Hertas gaišās acis norūpējušās raudzījās taisni vīram mutē — vai tik viņš diezgan ēd un vai vēl kā nevajag?

Taču par Kerimu raizēties nevajadzēja. Viņš ēda par četriem un strādāja par četriem. Viņa spēcīgais ķermenis, šķiet, pats prasījās darba. Kamēr viņa draugi radisti sēdēja ar austiņām, tikmēr Kerimam labāk patika apskriet savrupos punktus un labot aparātus, savām garajām kājām viņš mēroja Arielu, daždien nolingādams pusotra simta kilometru. Reiz, kad viņam iekrita brīva nedēļa, viņš paveica pasaules ceļojumu, apstaigādams Arielu pāri abiem poliem. Kerimam patika nodarbināt rokas: kalt, skaldīt, lauzt un izjust, kā nošņirkst materiāls, viņa vareno muskuļu uzveikts.

— Man vajadzēja piedzimt pirms trīs gadsimtiem — varonīgajā divdesmitajā gadsimtā, — mēdza nopūsties Kerims. — Kā man būtu paticis, zobenu vicinot, auļot zirgā, taigā celmus lauzt un akmeņus valstīt. Āfrikā toreiz vēl bijuši lauvas — tādi krēpjaini kaķi, lielāki par Venēras kefalodidiem. Labprāt būtu gājis ar šķēpu uz lauvām! Mēs dzīvojam pārsmalcinātā laikmetā. Ti

kai kosmosā vēl var atrast darbu pa kaulam. Vai ne, Herta, mēs te ievārīsim lērumu? Mēs ievārīsim, bet Vladimirs mūsu darbošanos apdzejos. Vai apdzejosi, Vladimir?

Nevērīgi noskūpstījis pieglaudušos sievu, Kerims ieslīdēja noliktavā uzģērbt skafandru. Viņš aizjoza uz septiņpadsmit kilometru attālo Svinspīduma aizu pārbaudīt apklusušo aparātu.