Asteroīda gūstekņi

Diemžēl pamatdzīļu vēl nebija. Spīdēja augstā spiedienā elektrizētas gāzes. Urāna otrā jonosfēra izrādījās dziļumos. Radās bažas. Speciālisti atcerējās veco teoriju, ka Urānam vispār neesot pamata, esot tikai gāzes un gāzes, līdz pašam centram saspiestas gāzes.

Būtu ļoti nepatīkami, ja šis pieņēmums izrādītos patiesība. Tad izjuktu viss projekts «Krona izkapts».

Taču bažas izrādījās veltas. Sešpadsmitajā dienā kiba nokļuva līdz pamatam. Tā nostājās uz cietiem bazalta un karbīda iežiem.

Ledus nebija, kā to daži gaidīja. Spiediens sasniedza četrdesmit tūkstoši atmosfēru. Ledus tādu spiedienu neiztur, tas sāk tecēt.

Kiba ar meitenīgo balsi nokļuva Urāna Dienvidpolā (kāda cita — Ziemeļpolā, pārējās — uz ekvatora).

Brīvā krišana bija beigusies, kibas sāka grauzties iekšā dzīlēs.

Un šodien Vladimirs, uzklausīdams dažādu kibu — racēju, būvētāju un izvadātāju — ziņojumus, pašām beigām pataupīja vispatīkamāko: meitenes balsi no Urāna dzīlēm. Beidzot viņš arī saklausīja ātru, satrauktu, tādu kā rečitatīvu:

—   Runā kiba četri-U. Urbjos iekšā kvēlojošās dzīlēs. Visapkārt viens mirdzums: baltas strūklas, varavīksnainas strūklas, dzirksteļspieti. Pēc divām stundām sasniegšu paredzēto dziļumu. Spiediens maksimāls, matērija irst slājieniem un vietām tek. Ko lai daru tālāk? Kālab esmu šurp sūtīta?

Kiba nezināja, ka tai atlicis dzīvot tikai četras stundas. Vienīgi cilvēks prot ielūkoties nākotnē, cerēt un baiļoties. Bet kiba tik atgādināja, ka tās programma ir veikta un ka viņa gaida jaunu pavēli… Savā lietišķajā balsī kiba atkārtoja:

—   Ko lai daru tālāk? Kāpēc esmu šurp sūtīta?

Piepeši tā pati balss turpina aizmugurē:

—   So muļķīgo joku nekad tev, Vladimir, nepiedošu.

4

— So muļķīgo joku nekad tev nepiedošu! — bija teikusi dzīvā meitene. — Ir gan izdoma: iemontējis manu balsi stulbajā lcibā! Es tev šausmīgi atriebšos, šausmīgi. Es iemontēšu tavu balsi vannas istabas automātiskajā atgādinātājā. Tur tad tu varēsi tarkšķēt:

«Izmazgājiet vannu, bū — bū— bū. Aizejot, nogrieziet gaismu, bū — bū — bū. Neaizmirstiet no vannas izlaist ūdeni!» Vai tev tāds amats patiks?

Kerims bija dzimis arābs, Herta zviedriete, Vlg^Jimirs, kā jau tas noprotams pēc viņa vārda, bija krievs. Neviens nevarētu pateikt, kādas tautības ir Juna. Viņas asinīs sajaukušās visas rases, un katra atstājusi kaut ko savu: tumša āda, gandrīz kā afrikānietei, plāns persietes deguns ar kumpiņu, mazliet iegarenas mongolietes acis, biezi un kupli rūsgani mati. Izaicinošas un neredzētas kombinācijas. Ielās uz viņu noskatījās ar izbrīnu; kas uz viņu paskatījās, nevarēja acu atraut.

Junai ienākot istabā, Vladimirs nodrebēja. Sirds apstājās, elpa aizrāvās. Junas klātbūtne uz viņu iedarbojās kā elektrisks sitiens. Tā vien likās — kaut kam jānotiek … un tomēr nekas nenotika.

Junai pa pēdām radistu istabā ienāca smagnējs vidēja auguma vīrietis platu pieri, milzīgi platām krūtīm un svarcēlāja bicepsiem. Tas bija priekšnieks vai, kā izteicās XXIII gadsimtā, Ariela stacijas «prāts» — Majs Dajins. Arī viņš, tāpat kā meitene, taisnību sakot, nevis ienāca, bet ieslīdēja kā slēpotājs — ar kreiso kāju pa priekšu, izstieptām rokām, lai kaut kur pieķertos. Šai slīdošajā baletēzes gaitā Juna izskatījās jauka, bet spēcīgais vīrietis — mazliet komisks.

Līdz skapim aizslīdējis, viņš apstājās un līksmi uzsauca: 4

— Kāds garastāvoklis, jaunieši? Esat sagaidījuši izšķirīgo dienu? — Pa jokam pret logu padraudējis, viņš uzrunāja zaļo spīdekli: — Tev, vecais, beigas ir! Vai atceries grieķu teiku? Tu biji debesu valdnieks, bet nenovēlēji gaismu pat saviem bērniem, ņēmi un ieslodzīji tos drūmajā Tartarā. Viņu māte Geja — Zeme sacēlās pret tevi, pasniedza asu izkapti Kronām — tavam jaunākajam dēlam .. . Tas tevi sakropļoja un nogāza no troņa. Vai tā nebija? . . . Grieķu mīti, taisnību sakot, vēstī par dabu, — turpināja Daļins, nu jau sarunādamies ar radistiem. — Urāns — tā ir debess, Krons — ir laiks. Laiks spēj sagraut pat debesi, laiks iznīcina visu, pat savus gara bērnus.

Krons, kā zināms, aprija savus dēlus… kamēr viņu nogāza Zevs, lepnais, dusmīgais, greizsirdīgais, kašķīgais Zemes dēls, cilvēkveidīgais dievs. Cilvēkveidīgais dievs uzvarēja kā Laiku, tā Debesi. Šodien tas arī notiks, — smaidīdams nobeidza Daļins.

Viņš bija mazliet pļāpīgs, kā jau visi virsdienestnieki. Šim vārdam XXIII gadsimtā bija jauna jēga, gluži cita nekā divdesmitajā gadsimtā. Tagad karavīru vairs nebija, no ļaužu atmiņas sen zuduši arī militārie termini: rotas, vadi, grupas, ierindas, apkalpes, seržanti un arī virsdienesta seržanti. XXIII gadsimtā par virsdienestniekiem saucās tie, kuriem ārsti bija pagarinājuši mūžu un jaunību pāri dabiskajiem sešdesmit septiņdesmit gadiem.