Asteroīda gūstekņi

Protams, virsdienestniekiem no piedzīvotā daudz kas aizmirsās. («Bet vai jūs bērnību labi atceraties? Pastāstiet, kā jūs dzīvojāt sešu gadu vecumā,» jautāja Daļins, kad viņam pārmeta kāda interesanta notikuma aizmiršanu.) Virsdienestnieki daudz ko aizmirsa, taču vēl vairāk atcerējās. Dažādos gadsimtos iegūto zināšanu nasta viņus apgrūtināja. Varēja vērot, ka virsdienesta zinātnieki jūtas nedroši, ka viņi atceras pārāk daudz iebildumu. Toties viņi allaž bija lieliski pedagogi un stāstītāji, tie pat labprāt ielaidās sarunās, it kā gribēdami atbrīvoties no atmiņu sloga.

Daļins bija viens no vecākajiem virsdienestniekiem. Viņš atcerējās pirmos mēģinājumus mūža pagarināšanā, kad ilgs mūžs nebija vēl lemts katram, bet tikai viscienījamākajiem un katrā ziņā īsti veselīgiem cilvēkiem. Daļins bija gan zaļoksnis vīrs, gan slavenība: viņš bija kosmosa kapteinis un piedalījies pirmajā ekspedīcijā, kas devās uz Saturna gredzeniem.

Ilgo mūžu viņam piešķīra kā balvu par darbu kosmosā, un tāpēc viņš kosmosam veltīja visus virsdienesta gadus. Viņa laika biedri sen jau bija devušies atpūtā («Dažs uz vasarnīcu, dažs uz kapsētu,» viņš drūmi jokoja), bet Daļins lidoja arvien tālāk un tālāk — lidoja uz Urānu, Neptūnu, Plutonu un pāri Saules sistēmas robežām: uz melnajām un tumšsarkanajām infrazvaigznēm.

Tad izbeidzās kosmosa kapteiņu laikmets un sākās

inženieru laikmets. Daļins veda kosmosā inženierus un līdz ar viņiem nodevās celtniecībai gan uz svelmainā Merkūrija, gan ledainā Ganimēda, uz verdošās Venēras un uz bezsvara Ikara.

«Šī nu gan ir pēdējā reize,» viņš sacīja, stādamies «prāta» amatā uz Ariela. «Man gribas dzīvot uz mīļās Zemes, kur cilvēki, izdzerdami glāzi ūdens, kļūst par divsimt gramiem smagāki. Man gribas plunčāties jūrā, staigāt pa zaļo zālīti, šausmās nenobālēt, kad skābekļa tvertnē atklājas kāda plaisiņa.»

«Šī nu gan ir vispēdīgā reize,» viņš noteica, stādamies «prāta» amatā uz Ariela. «Tas ir mans morālais virsdienestnieka pienākums. Nedrīkst taču visu darbu uzvelt jaunatnes pleciem. Mēs viņus pārvietojam, tāpēc mums jāpalīdz viņiem vismaz ar mājokli.»

5

«Tas ir mans morālais virsdienestnieka pienākums,» sacīja Daļins, pieņemdams norīkojumu uz Arielu.

Lieta tā, ka Ariela stacijas darbs un viss «Krona izkapts» projekts netieši saistījās ar ilga mūža problēmu.

Visi cilvēki nu dzīvoja pa divsimt un trīssimt gadiem. Mirstība samazinājās līdz minimumam. Zemes iedzīvotāju skaits pieauga divreiz straujāk, nekā paredzēts. Tas jau bija sasniedzis ievērojamu skaitli — pāri simt miljardiem.

XXIII gadsimtā cilvēki tuksnešus pārvērta dārzos, tropu mežus — plantācijās, seklos ūdeņos piekopa zemūdens augkopību, okeānos izbūvēja peldošas pontonsalas.

Bija laiks atcerēties Ciolkovska vārdus: «Zeme — tā ir cilvēces šūpulis, bet nevar taču mūžīgi dzīvot šūpulī.»

Protams, varēja (XXIII gadsimta tehnika to atļāva) pārvirzīt planētu citā, cilvēkam daudz pieņemamākā orbītā.

Bet kādu planētu īsti lai pārvirza?

Vispasaules Zinātņu akadēmija nolēma neaiztikt

Marsu un Venēru ar to savdabīgajām dzīvēm, atstāt tās kā muzeja eksponātus.

Šim nolūkam kā pirmo nolēma izmantot Urānu.

Bet Urāns ir liels. Smaguma spēks tur cilvēkam par grūtu, atmosfēra pārāk blīva, gaiss saspiestu cilvēkus. Urānu vajadzēja saskaldīt vairākās daļās Zemes apjomā.

Kā lai planētu saskalda? Saskaldīt vien vēl par maz — jāpārvar arī gravitācija. Pat ja planētu saskaldītu, gravitācijas spēki nošķēlumus atkal savienotu, salipinātu, sasaistītu.

XXIII gadsimta sākumā zinātnieki jau mācēja sagriezt gravitācijas lauku. Bet tikai trīs gadsimtus pirms tam, kad Daļins vēl bija students, fiziķi vispār nevarēja iedomāties, ka te varētu kaut ko sagriezt.

Toreiz domāja, ka planētas kustība notiek tukšumā, dēvēja šo tukšumu par «vakuumu», par «telpu», labākā gadījumā — par «lauku». Patiesībā tā nebija nedz telpa, nedz tukšums, bet konkrēta matērija, un gravitācija bija izplatīta šajā matērijā, to mazliet saspriegdama.

Kad šo matēriju izdevās saskaldīt, gravitācija izzuda. Tas ir tāpat — ja jūs ar šķērēnj pārgriezīsiet stingri nospīlētu audeklu, abas malas atsprūk. Ja gravitācijas lauku grieza kalna pakājē, kalns uzgāja gaisā.

Uz Urāna sūtītās kibas, starp tām kiba ar Junas balsi, bija apgādātas ar «šķērēm», pareizāk sakot, «griezējstariem» — ar stariem, kas sabrucināja vakuumu un sašķēla gravitācijas lauku. «Prātam» Daļinam vajadzēja šos starus ieslēgt šodien pulksten 12 un 22 minūtēs pēc Maskavas laika.

6

— Juna, cik lodziņu ir mūsu selektoram? — jautāja «prāts» Daļins, pagriezdams muguru Ariela melnajām klintīm. — Sasauciet «prātu» kopsapulci. Lai visi divpadsmit būtu uz ekrāna.

Juna veikli sāka klabināt taustiņus. Selektora ietvaros cits pēc cita iegaismojās gaišzilie ekrāni. Parādījās

it kā etnogrāfiskā muzejā eksponētas grupu priekšnieku sejas: tur bija ķinietis, amerikānis, nēģeris, argentīnietis, indietis, holandietis, čehs, persietis, gruzīns, francūzis, tatārs un malajietis.

—    Uzmanību, biedri, — iesāka Daļins. — Pēdējo reizi atkārtosim instrukciju, pēdējo reizi apskatīsim neskaidrības . . .