Asteroīda gūstekņi

Vladimirs bija iedziļinājies kibas ziņojumos, bet Juna atradās blakus kabīnē — vēl nemierīgākā darbā. Ne tikai kiba, bet arī Ariels, šis dzelzs un akmens

kuģis, ar kuru viņi lidoja pa debess telpu, traucās nezin kur. Gabalos bija sairis pats galva, un ari pavadoņi kā vecākus pazaudējuši un no ceļa noklīduši bērni nu skraida, meklēdami jaunu, patstāvīgu, pagaidām nenoteiktu orbītu. Ariela observatorija nepārtraukti veica novērojumus, cenzdamās noteikt jauno orbītu. Bet sajukušajās debesīs gaismas stars izkropļojās, kļūdas auga lēveņiem . ..

—    Kur jūs esat mani atsūtījuši? Priekšā melnas klintis. Es peldu pa uguns jūru. Kas man jādara? Steidzami vajadzīga jauna pavēle. Zili sprādzieni. Mani rauj sāniski. Tūlīt būs trieciens …

Tirkšķis! It kā būtu plīsusi uzstiepta āda …

Klusums.

Vladimirs noslaucīja sviedrus. Gribējās piecelties un atsegt galvu.

Bet vēl vairāk viņam gribējās atpūsties. Sajūta bija tāda, ka šodien pietiek! Pietiek klausīties raudošās kibas un iemīlējušās jaunavas, pietiek veiksmīgo un neveiksmīgo mēģinājumu, pietiek salauzto siržu un sašķelto planētu. Pietiek. To visu viņš pārdzīvos rīt, bet dzejoļus rakstīs parīt. Tagad viņš grib likties guļamtīklā un palikt rokas zem galvas.

Daļins, gluži otrādi, bija možs, darbīgs un iecerēm pārpilns. Viņš uzklausīja radistu ziņojumus, sarunājās ar observatoriju un tālajiem Urāna pavadoņiem — ar Titānu un Oberonu. Viņš teica atvadvārdus aizlidojošām grupām, katram lika pie sirds:

—    Turieties zināmā attālumā, nesteidzieties ar nosēšanos. Vērojiet planētas veidošanos. Sastādiet karti, uz kuras atzīmējiet radušās kalnu grēdas. Tad izsūtiet kibu, lai izpētī atdzišanas norisi. Padomājiet, kā paātrināt atdzišanu. Varbūt lietderīgi planētu uzart, uzlauzt sastingušo virskārtu? Sastādiet projektu, kad un kā ievadīt orbītā jūsu planētu. Meklējiet vietas dzinējiem. Izsūtiet zondes. Laimīgu ceļu. Spiežu roku.

Tad viņš uzrunāja radistus, iespējams — ka vienīgi Junu:

—    Nebūtu slikti pagriezt arī Arielu, lai dzenas pakaļ planētām. Citādi iznāk, ka štābs atpalicis no flotes, tas pārvērties radiogrammu reģistrētājā. Nē, mēs te

nepaliksim. Tiklīdz no Zemes mums atsūtīs spēcīgu raķeti, sēdīsimies tajā un laidīsim uz visām planētām pēc kārtas. Paceļosim, pavērosim četrpadsmit jaundzimušās pasaules.

Bet Vladimirs nevarēja vien nobrīnīties: «Kur virsdienestniekam tāda enerģija? Vai cilvēku spārno mīlestība vai panākumi? Vēl šodien pat — pirms trim stundām — viņš sapņoja tikai par zivju ķeršanu. Bet tagad — še tev: inspicēt četrpadsmit planētas, gadiem ilgi bezsvara raķetē.»

Pats Vladimirs sapņoja tikai par guļamtīklu.

Bet dienai vēl nebija gala.

Juna ar radiogrammas veidlapu piegāja pie Daļiņa:

—    «Prāt» Daļin, uzklausiet. Mazu uzmanību, kaut kas svarīgs.

«Pat tonis viņai citāds,» Vladimirs nodomāja. «Draudzenes, saimnieces un nevis radiosekretāres tonis.»

Daļins izlasīja radiogrammu, sarauca pieri un klusi noteica:

—    Kerim, izziņojiet pirmās kārtas trauksmi. Pēc stundas un divdesmit minūtēm Ariels sadursies ar Drāmas planētu.

Nogurums bija kā ar roku atņemts. Vēlāk Vladimirs to atcerējās un brīnījās: «Liekas, es taču gribēju iet gulēt?»

Pirmās kārtas trauksme taisni paredzēja Ariela sadursmi ar Urāna atšķēlumiem. Sadursmes varbūtība nemaz nebija tik maza — apmēram četri procenti (viena varbūtība no divdesmit piecām). Tāpēc katastrofas gadījumam jau iepriekš bija izstrādāts rīcības plāns, katrs zināja savu uzdevumu, vairākkārt bija notikuši trauksmes mēģinājumi.

Bet, kā jau tas parasts, pēdējā brīdī viss izrādījās mazliet citādi, nekā plānā paredzēts.

Pēc plāna evakuācijai uz Ariela bija sagatavotas trīs raķetes. Katrs zināja savu raķeti, savu vietu. Bet kāda kiba uz Urāna bija nostrādājusi lieku reizi, un radās

nevis divpadsmit atšķēlumi, bet četrpadsmit. Vajadzēja steidzīgi sarīkot vēl divas novērotāju grupas un divas raķetes nodot tām. Tagad visus cilvēkus no Ariela vajadzēja aizvest ar vienu vienīgu raķeti.

Daļins vispirms sazinājās ar raķešu laukumu. Izrādījās, ka visas raķetes, izņemot divas, jau aizlidojušas. Startam gatavojās resnītis Gazlevi, pēc kura savu kārtu gaidīja nelaimīgās Drāmas pavēlnieks Anandašvili.

—    Startu atlikt! — Daļins deva rīkojumu. — Man uz Ariela ir divdesmit seši cilvēki. Štāba raķete visus nevar uzņemt. Gazlevi, tu paņem piecus un Anandašvili — piecus.

—    Bet es jau esmu sagatavojies startam, — acis iepletis, atteica persietis. — Man jāatbrīvo laukums šim nemierīgajam gruzīnam.

—    Tev jāpaņem trīs cilvēki no raķešu laukuma komandas, — Daļins izrīkoja. — Un divi noliktavas ļaudis. Pēc noliktavām pašreiz nav nekādas vajadzības. Bet nemierīgais gruzīns lai novietojas uz rezerves laukuma.

Tūdaļ viņš izrīkoja arī Junu:

—    Juna, jūs esat stipra rakstura un gribas cilvēks. Uz Ariela mums ir divdesmit seši cilvēki. Brīdiniet katru, visus paturiet prātā.