Asteroīda gūstekņi

Vladimiram un Kerimam vajadzēja aizvest uz raķešu laukumu štāba arhīvu — visus zinātniskos materiālus. Arhīvs jau laikus bija iesaiņots, to iekraut nenācās grūti. Taču visinteresantākos materiālus ieguva tikai šodien. Tos tad nu vajadzēja savākt: šāsdienas fotouzņēmumus, kinofilmas un magnetogrammas. Vajadzēja atcerēties, kur kas atrodas, visu kārtīgi ievīstīt un sasaiņot, bet rokas uztraukumā trīcēja, acu nevarēja atraut no logiem, no briestošā uguns milzeņa pie debess. Pagāja viena minūte, cik to vēl atlicis? Vai nebija laiks visu pamest un pa galvu pa kaklu drāzt uz raķešu laukumu?

Vladimirs uz mirkli ieskrēja savā istabā. Pameta acis — kas būtu paķerams līdzi? Nekas. Mēbeles atradīsies visur, veļas un uzvalku nav žēl. Dzejoļi? Te uz. šā nelaimīgā Ariela dzimuši, lai te arī sadeg un

zūd. Kam tie vajadzīgi? Varbūt Kerimam? Vai tad viņš gaida uz savu darbu apdziedāšanu?

Kerims tamēr krāva kastes uz ratiņkibām. Ratiņi bija par maziem, visas kastes nevarēja uzkraut. Materiālu lielo daļu Kerims sabāza tukšajā skafandrā un uzsvieda plecā kā maisu. Tad uz ratiņiem nosēdināja šņukstošo Hertu un drāza tai pakaļ slideniem lēcieniem.

Vladimiram nācās izsaukt vēl vienus ratiņus. Cik ilgi viņš dabūja gaidīt, kā tie kavējās! Beidzot ratiņi pieripoja, Vladimirs uzsvieda atlikušās kastes. Bet ko tūļājas Juna un Daļins?

Daļins stāvēja pie selektoia. Apgaismots bija tikai viens ekrāns, un uz tā redzama Anandašvili smalkā seja.

—   Tev japaņem vel pieci! — Daļins kliedza. — Ne divi un ne trīs, bet pieci. Tā kā tā man tik daudz cilvēku uz Oberona nevajadzēs. Tur ir sava raķešu laukuma apkalpe un savi radisti. Dodu tev vēl divus noderīgus cilvēkus — divus kibu tehniķus un vislabākos radistus, starp tiem arī Junu.

Anandašvili pasmaidīja:

Kas tad tas? «Prāts» aizlido uz Oberonu, bet Junu sūta kopā ar Anandašvili? Vladimirs apstulba. Arī Juna palika kā stabs istabas vidū, rokas iepletusi, it kā būtu kaut ko zemē nometusi.

Daļins pagriezās pret viņu.

—   Mīļā Juna, tā būs labāk. Es taču esmu virsdienestnieks. Vēlāk tu to sapratīsi. . .

Meitene izslēja galvu. Balss trīcēja kā uzvilkta stīga, kas katru mirkli var pārtrūkt.

—   Vai tad manus vārdus ņēmāt nopietni? Man tikai gribējās jūs uzmundrināt un sapurināt. Citādi bijāt tā sašņurcis, ka taisni kauns skatīties.

Daļiņa sejā parādījās izbrīns, pat zināma neticība.

—    Nu, ja tā . . . — viņš domīgs novilka.

Tad Daļins paskatījās pulkstenī, pieskrēja pie meitenes, noskūpstīja viņai roku un nozuda aiz durvīm.

—   Nekavējieties! —viņš uzsauca. — Atlikušas divdesmit astoņas minūtes. Vladimir, parūpējies par viņu . .. Tad nāc šurp.

Vladimirs aizgāja uz noliktavu, sameklēja Junas skafandru un atkal atgriezās. Meitene visu laiku stāvēja istabas vidū un raudzījās uz savu labo roku, to, kuru bija noskūpstījis Daļins.

—    Juna, nebēdā neko, — Vladimirs nedroši ieminējās. — Viss būs labi. Ģērbies drīzāk. Atlikušas divdesmit sešas minūtes.

Viņš mīļi saņēma viņu pie rokas, bez kādas greizsirdības, drīzāk ar līdzjūtību. Viņš zināja, kāda ir atraidīta mīlestība.

Meitene izrāvās viņam no rokām.

—    Nenāc klāt! — viņa gandrīz nikni uzkliedza. — Tā kā tā es tevi nemīlēšu. Es tevi nicinu! Vienmēr nicināšu.

Tas bija tik rupji, tik neglīti, tik netaisni, patiesību sakot. . . Vladimirs taču nelidoja kopā ar viņu, uz Oberona viņš devās ar Daļiņu. Bet.. . atlikušas divdesmit piecas minūtes. Nebija laika apvainoties, izskaidroties un pārliecināt. Vladimirs saķēra Junu kā kaķēnu aiz apkakles un ar kājām pa priekšu iegrūda skafandrā. Uz Ariela tādas lietas bija izdarāmas bez bailēm. Tad viņš uzmauca tai galvā aizsargcepuri. Uzmauktajā cepurē Juna vēl kaut ko kliedza un sauca.

Vladimirs nosēdināja Junu uz ratiņiem un nospieda pogu. Kāpurķēdēm žvadzot, kiba pa ceļa malu laida uz priekšu. Ceļš bija pieblīvēts. Kāpurķēdēm, riteņiem un lāpstām putekļus griezdamas, pa ceļu steidzās kibas — racējas, kalējas un grauzējas — visi Ariela pašgājēji. Vladimirs bija devis tām pavēli pulcēties raķešu laukumā. Pavēli viņš deva aiz žēluma, juzdams sirdsapziņas pārmetumus pēc kibas-Junas bojā ejas uz Urāna. Bet tagad tikpat bija skaidrs, ka mašīnas vajadzēs atstāt uz Ariela. Vietu pamaz bija pat cilvēkiem.

Šodien itin visas kibas bija sarkanas, — sarkani ari ceļa putekļi, klintis rūsgani sarkanas, rūsainas vai zilgansārtas. Tas bija tāpēc, ka debess ceturto daļu

aizņēma koši sarkans konusveida ķermenis — kvēlojošs bluķis, no kura cilvēki taisījās kaldināt Drāmas planētu.

Bet vērot un iegaumēt nebija vaļas. Atlikušas divdesmit trīs minūtes. Vladimirs Vēlreiz ieskrēja noliktavā un paķēra Daļiņa skafandru (šķendēdamies par visiem šiem nevarīgajiem un kā lellītes appuišojamiem mīlētājiem).

Viņam par brīnumu, Daļins mierīgi sēdēja atzveltnī pie loga, raudzījās sarkanajā atblāzmā, it kā nekur nebūtu jāsteidzas.

—   Atlikušas divdesmit divas minūtes, «prāt». Ģērbieties drīzāk.

Daļins lēnām pagriezās pret Vladimiru.