Asteroīda gūstekņi

Tumsa, klusums. Zaļa ripa pie zvaigžņotajām debesīm. Herta šņukst, abām rokām vīrā ieķērusies. Nomāktais sirmgalvis stāv pie loga.

Piepeši Juna iekliegdamās izstieptām rokām peldus metas pie viņa . . .

—          Tā nedrīkst, «prāt»! — viņa sauc. — Nezaudē cerības! Būs labi, viss vēl būs labi… Es mīlu tevi, «prāt» … es mīlu tevi, ja tas tevi remdina . .. Mīlu, mīlu!

Herta vairs nešņukst, viņa raugās ziņkārām un nelabām acīm. Kāda bezkaunīga vaļsirdība! Herta tā neatļautos. Kerims vaibstās, it kā mutē rūgtu būtu ieņēmis. Viņš neieredz jūtelību. Vladimirs drebošām rokām uzmauc austiņas, lai tik nebūtu jādzird.

Bet Junai vienalga. Lai dzird visa pasaule. Viņa lepojas ar savu mīlestību, ar mīlestību viņa glābj mīļo, glābj ar visspēcīgāko līdzekli, ar visspēcīgāko vārdu, kāds vien ir viņas rīcībā.

—    Es mīlu . . . mīlu . . . mīlu …

Mezglaini pirksti iegulst viņas kuplajos matos. Daļiņa lūpas skumji smaida. Taču acīs vairs nav blāvuma un bezcerības.

—   Vai tu, Omfale, mīlēsi mani arī kā vērpēju?

Juna nesaprot. Viņa taču nedzirdēja sarunu noliktavā. Taisnību sakot, Daļins vairāk gan jautā pats sev. Pēc cik nedēļām šī meitene, kas iemīlējusies liela darba vadītājā, novērsīsies no pensionāra?

—    Mīlēšu tevi vienmēr, vienmēr, vienmēr, — Juna apgalvo. — Mēs būsim kopā visur, visur, visur. Zeme ir skaista: tur ir jūra un kaijas virs tās. Mēs izredzēsim to visu: smiltīs ieputinātās piramīdas, perlamutra miglu virs Temzas, Kremļa rubīna zvaigznes . . . Ķersim upītēs zivis, priecāsimies, kā lēkā pludiņš spulgajā ūdenī. Es būšu ar tevi visur, it visur … Mūžam tevi mīlēšu, mīlēšu, mīlēšu . ..

Viņa atkal un atkal saka šo diženo vārdu, it kā celdama žogu, kam jāsarga mīļotais no visām pasaules nepatikšanām.

Lielā, mezglainā roka glauda kuplos matus.

Vladimirs piespiež austiņas. Kāpēc kibas tik slikti dzirdamas? Tās kaut ko murmina, nevarēdamas šo dudināšanu pārmākt. Vladimirs ieslēdz reproduktoru. Lai rēc! Ar viņu taču nerēķinās, viņš arī nerēķināsies. Tā kā tā tikko dzirdams. Bet kas notiek uz Urāna?

Piepeši istabā atskan Junas mierīgā un skaidrā balss. Tā nav meitenes Junas balss, bet Junas-kibas balss no Urāna.

—    Žilbinošas baltkvēles strūklas, zilganas dzirksteles, — ziņo kiba. — Kaut kas plīst un trūkst, grūžas un spiežas. Savu ceļu esmu veikusi līdz galam,

sasniegusi projektā paredzēto dziļumu. Spiediens sasniedz izturības robežu. Virsma elektrizējas. Metāls un māls tek. Ko darīt tālāk? Kāpēc esmu šurp sūtīta?

Tad kāda liela roka atbīda melnīgsnējo seju ar valganajām lūpām.

—          Vladimir, kāpēc šī kiba dzirdama labāk par citām?

Vladimirs nepatikā atbild:

—           Es gribēju saglabāt virstoņus, tāpēc ieskaņoju balsi augstākā frekvencē, vienu pakāpi augstāk nekā citas balsis.

—    Tātad zema frekvence noslāpst, Vladimir?

—    Kā dzirdat.

—           Tātad zema frekvence noslāpst, Vladimir? — Da]ins vēlreiz atkārto. — To, bez šaubām, var saprast. Jonizētās gāzes, jonizētais apvalks, ierosinātie atomi, savas strāvas, savs gravitācijas lauks. Kas mums tur strādā ar zemām frekvencēm? Pavēles līdz kibām nonāk, staru ieslēdz ar līdzstrāvu. A, lūk, kas: pagriežamais mehānisms ar parasto dzinēju piecdesmit herci… Nu, Vladimir, raksti augšā jaunu pavēli: vēlreiz ieslēgt griezējstaru un pēc tam pagriežamo mehānismu griezt ar rokām, ar manipulatoriem.

12

Viss notika gluži kā pirmo reizi: raidītājā iestādīta kodēta lente, tikšķ metronoms, pieci satraukti aculiecinieki piespieduši savas pieres pie loga.

Pavēli kibām nosūtīja pulksten 17 un 46 minūtēs.

Lēnām un baigi tikšķēja metronoms. Vladimiram negribējās pat elpot. Uztraukumā aizžņaudzās rīkle.

Pagāja viena minūte.

Pagāja otra.

Trešās minūtes beigās Vladimiram likās, it kā uz milzīgā, zaļā diska parādījusies zilgana stīdziņa.

Viņš neticēja savām acīm. Vēra tās ciet un atkal vaļā. Ir vai nav? Ir! Tur jau ir otra, ir arī trešā — uz ekvatora …

— Lava, — Daļins noteica aizsmakušā balsī.

Kaut kur dziļumā, zem tūkstoš kilometru biezā atmosfēras slāņa jau tecēja uguns upes, bet cauri zaļajai metāna miglai spraucās tik tikko jaušami stari.

Kerims nosēcās, it kā celmu ar vienu cirtienu būtu pārskaldījis, un sagrāba skāvienos sievu un biedru. Tā viņi apkampušies trijatā nostāvēja pusstundu vai vairāk, acis no Urāna nenovērsuši. Bet Juna turējās savrup. Pat tīšām pagājusies soli nostāk.

— Ar ko skaista ir zinātne? — laimīgā balsī jautāja Daļins. — Tajā simtreiz var kļūdīties, bet pirmā veiksme pārvelk svītru visiem maldiem. Nekad, draugi, nezaudējiet dūšu. Mēģiniet otru, trešo, ceturto, piekto reizi…

It kā pats viņš pirms divām stundām te nebūtu sēdējis dziļi izmisis.

Viņi stāvēja un raudzījās uz ekrānu.