Asteroīda gūstekņi

Kosmoss ir konservatīvs, kūtrs, inerts, sastindzis, pēc cilvēku dzīves mērogiem pat nekustīgs. Pārmaiņas te notiek reti, un jauni notikumi nedzēš no atmiņas iepriekšējos notikumus. Desmitajā gadsimtā eksplodēja zvaigzne Vērša zvaigznājā, bet tagad, divdesmit piektajā, mēs pētījam eksplozijas dūmus. Priekš simt miljoniem gadu mūsu Saules sistēmā saira kāda nestabila planēta, tā sabirza, un izplatījums piesērēja ar putekļu mākoņiem, pieblīvējās ar atlūzām, lidojošiem rifiem, kosmiskiem šrapneļiem, meteorītiem, komētām . . . Apritēja simt miljoni gadu. Atlūzas palika Saules sistēmā.

Kosmiskās ēras piecus gadsimtus cilvēki samierinājās ar meteorītu apšaudi. Varēja samierināties, kamēr kosmosā bijām tikai viesi, kamēr katram kuģim varēja izraudzīties puslīdz drošu ceļu. Varēja samierināties, kamēr visi cilvēki dzīvoja uz savas šūpuļplanētas, bet bīstamajā izplatījumā devās tikai atsevišķi pētnieki. Bet nu jau mēs vairs nedzīvojam šūpulī. Četrdesmit četras apdzīvotas planētas ceļo ap Sauli. Zeme, Venēra, Marss, Merkūrijs, Ganimēds, Kalisto, Titāns, Tritons ir no vecajām planētām. Un cik vēl nav mākslīgo planētu: Poēzija, Drāma, Mūzika, Bioloģija, Vēs

ture, Filozofija, Ķīmija… Kuģi trauc katru stundu, šķeļ pasaules telpu visos virzienos. Starpplanētu ceļos vairs nav ciešamas rifu zonas, vairs nevar samierināties ar to, ka priekš simt miljoniem gadu notikusī katastrofa vēl šobaltdien spiež mūs melnā ietvarā atzīmēt gadījumus nodalījumā «Notikumi Kosmosā».

Bija pienācis laiks kosmisko telpu nodrošināt pret avārijām. Tāpēc izveidoja kosmosa asenizatoru vienības.

Ar ko mēs sākām? Protams, ar pašiem pamatiem — ar asteroīdu zonu, šo meteorītu perēkli, no kurienes nāk lādiņi.

Te vajadzēja izšķirties, kas sadedzināms un kas var būt noderīgs.

Tā mēs sākām šķirot kosmosa mēslaini.

Vispirms izlasījām prāvākās drumstalas. Tā rīkojas visi asenizatori.

Starp lidojošiem kalniem bija tīras dzelzs un niķeļa kalni, pirmšķirīgas dzelzs, kas uz mūsu Zemes paslēpusies 3000 kilometru dziļumā. Aprakta manta. Cik izdevīgāks, vajadzīgāks un noderīgāks šāds kalns ir virspusē! Zeme vien pieteikusies uz divdesmit diviem šādiem kalniem, kam vietu izraudzījusies Klusajā un Atlantijas okeānā . . .

Par planētu pavadoņiem vajadzēja kļūt prāvākajiem asteroīdiem. Merkūrijam un Venērai nav savu mēnešu, tie trūkst arī mākslīgajām planētām. Bet starpplanētu stacija vajadzīga katrai planētai, vajadzīgi mēneši radiosakariem, novērojumiem, katras planētas apgaismei. Katrai planētai vajadzīgs mēness — laboratorija diezgan bīstamiem mēģinājumiem. Pat večiņa Zeme pieprasījusi četrus mēnešus. Uz vecā Mēness tagad ir sanatorijas, atmosfēra un dārzi. Tur nav vairs vietas, kur nodoties elektronu uzbūves pētījumiem.

Cerēra, Pallāda, Junona, Palma, Niobe un citas prāvākās no mazajām planētām tā arī palika kā mazākās planētas, tikai jaunās orbītās — tukšajā un aukstajā kosmosa telpā viņpus Jupitera un Saturna; tās izveidojās par planētām-bākām, degvielu stacijām, cilvēku priekšposteņiem tālu no Saules. Bet Vesta, Ikars un

Ganimēds kļuva par priekšposteņiem Saules tuvumā, tuvāk par Merkūriju, paša Saules vainaga malā.

Mēs izvadījām tālā ceļā Atlantīdu, pašreiz izvadām Sirēnu un Olimpiju. Miljards tonnu vielas, kas spēj pārvērsties enerģijā, — tikai ar tādu daudzumu var tuvināties gaismas ātrumam. Simt un tūkstoš reižu saīsināt sekundes, nolidot simt un tūkstoš gaismas gadu viena cilvēka mūžā. Šie asteroīdi kļuvuši par starpzvaigžņu kuģiem, to akmeņi — par bruņām un kurināmo. Asteroīdu dzīlēs izurbtas pilsētas. Savus biedrus esam aizvadījuši nākotnē. Pēc tūkstoš gadiem atgriezušies, viņi paši pastāstīs par tālajām zvaigznēm.

īpašs liktenis bija lemts Cerības asteroīdam. To izvēlējās puslīdz ieapaļās formas dēļ, kā arī aiz pietiekamā lieluma, bet varbūt arī vārda dēļ. Tāpēc, ka tas jauki skan: Cerības mirdzums, Cerības saule.

Cerībai vajadzēja kļūt par Plutona mākslīgo sauli.

Tās masa ir trīspadsmitās kārtas — apmēram 30 triljonu tonnu, katrā gramā — 25 miljoni kilovatstundu enerģijas.

Zeme saņem no Saules 7 tonnas enerģijas minūtē, jāņem vērā arī zudumi. Cerība apspīdēs Plutonu miljonu gadu.

Mūsu lidojošajai vienībai tad nu vajadzēja apsekot Cerību, precizēt lielumu, iezīmēt urbšanas punktus, likt pamatus atomkatlam un tad pavadīt Cerību uz Plutonu.

Un pēkšņi uzraksts: «Te gājusi bojā «Džordano Bruno» ekspedīcija . . .»

Vai jūs, ar «Džordano» bojā gājušie, domājāt, vai jūs, asteroīda robinsoni, domājāt, ka esat atklājuši cilvēkiem jaunu sauli?

Vai to domāja Nadježda Ņečajeva?

Mēs, XXV gadsimta cilvēki, dzīvojam ilgi — dzīvojam gadsimtus, mēs domājam mūsu dzīves tempos, mēs pagūstam skatīt savu darbu augļus. Mēs esam satuvinājušies ar nākotni, mēs domājam par to, mēs to skaidri saskatām, sākumā gan sapņos, bet vēlāk īstenībā.

Ar mūsu senčiem bija citādāk: cilvēks dzīvoja gadus piecdesmit un piedzīvoja daudz mazāk notikumu

nekā mēs piecos gados. Nākamais gadsimts šķita svešs, tas nestāvēja prātā. Cilvēki, likdami pamatus, ne vienmēr domāja par jumtu.