Asteroīda gūstekņi

—          Vai jālozē? — Reniss pārjautā. Acis viņam iedegas. Viņš tik ļoti tic dieva gādībai!

Nadježdai Petrovnai pat jābrīnās. Nē, lozēt viņa nav domājusi. Gaiss jāatdod Robertam, jāatdod zēnam. Viņš taču nemaz nav dzīvojis.

—           Nē! — kliedz Reniss. — Nemēģiniet pierunāt! Es negribu būt augstsirdīgs mironis! Es uzspļauju jums un krustdēlam! Es dzīvošu, es gribu dzīvot!

Kliedzienam pietrūkst gaisa. Reniss atņem elpu un draud ar pirkstu, saprotoši pamirkšķinādams aci:

—          Vai jūs, ļoti cienītā, negribat sagrābt zeltu? Nekas neiznāks!

Ko darīt? Ar Renisu strīdēties ir velti un pretīgi. Vai uzupurēties pašai? Negribas dzīvi paildzināt arī šim ārprātīgajam. Varbūt sadalīt gaisu un tad savu daļu atdot Robertam? Kā to lai izdara?

Nakti viņa pamostas no soļiem. Reniss stāv pie viņas guļvietas, smagi nopūšas un tad sapurina viņu:

—          Nadja, neguliet, man ir nekrietnas domas. Es gribu jūs nogalināt, lai varētu elpot pilnu krūti.

Ņečajeva skarbi atsaka:

—           Ejiet gulēt, Ernest, netraucējiet mani! Tā kā tā jūs mani nenogalināsiet, dūšas pietrūks. Sargieties no Roberta, viņš jums nepiedos.

Vēl atlikušas trīsdesmit piecas dzīves dienas.

Tad trīsdesmit četras dienas . ..

Trīsdesmit trīs . . .

Ko kavējies, mīļā Zeme? Vai tu tiešām nedzirdi mūsu saucienu?

Viņi taupa skābekli, kabīnē ir neciešami smacīgi. Ņečajeva pamostas ar galvas sāpēm, viņa rauc pieri, berzē deniņus. Kad sāp galva, grūti domāt. Bet, kā liekas, pienācis laiks. Atlikt vairs nedrīkst. Šodien viņi sadalīs skābekli un savu daļu atdos Robertam. Viens dzīves mēnesis. Dāvana nav pārāk liela.

Kāpēc viņa iziet no kabīnes? Šķiet, tāpēc, lai visu pienācīgi apsvērtu. Viņa stāv bedrē pie izejas, al- kaini vēro asteroīda dzeltenmelnās klintis. Pat no tām žēli šķirties, tik ilgi te nodzīvots, tik daudz pārdzī

vots. Dzīve ir jauka, ļoti gribas dzīvot! Tad viņa paceļ acis pret debesīm, meklē spožo, zilgano spīdekli. Kur tu esi, Zeme? Ardievu, mīļā!

Piepeši pār zvaigznēm pārlaižas smaila ēna. Iegarens, melns siluets šķeļ Lauvas zvaigznāju, uzliesmo sārta atblāzma, apgaismo zvaigzni melnajā pusē.

—    Mūsējie! — sauc Ņečajeva. — Mūsējie!!!

Ausis uztver vairākas balsis. «Vai jūs prātu zaudējusi?» jautā Reniss. Roberts lūdzas: «Tēvoc, iedod skafandru, lai paskatos, kas ar viņu noticis.» Bet Nadježda Petrovna nevar abiem nekā paskaidrot, aizmirsušies visi cilvēciskie vārdi, skaļi raudādama, viņa sauc:

—    Mūsējie! Mūsējie! Mūsējie!

Viņa sauc un māj ar rokām, it kā viņu varētu ieraudzīt. Kas zin, varbūt arī redz. Dzirdēt katrā ziņā dzird un noskaņojas uz viņu viļņa. Ausīs dārd sveša, neparasti skaidra balss:

—    Sveicināti, biedri! Jūsu ciešanas beigušās. Kas jūs tādi esat? Vai neesat «Džordano Bruno» komanda?

—   Mūsējie, mūsējie! —- čukst Nadježda Petrovna un rij saldas asaras.

Reniss — tas jau ir līdzās un atbild viņas vietā:

—    Jā, mēs esam no «Džordano Bruno» komandas. No mums tikai trīs palikuši dzīvi: Ernests Reniss, Nadježda Ņečajeva, Roberts Reniss.

—    Sveicinām jūs, biedri Reniss, — runā kāda cita balss, gan ne krieviski, bet Renisa un viņa krustdēla valodā.

—   O, tie ir mani tautieši! — Reniss priecājas. — Atkal jaukta ekspedīcija!

—    Te visi ir jūsu tautieši, — viņam atbild. —» Mūsu dzimtene jau priekš trim gadiem uzņemta Komunistisko Valstu Savienībā.

Nadježda Petrovna smaida caur asarām. Diez vai šī ziņa Renisam ir patīkama. Taisnību sakot, par viņu nemaz negribas domāt. Ir ieradušies savi cilvēki, mīļi, īsti cilvēki, kuri saprot, ka labākie sapņi ir komunisms, bet zelts — tikai smags, dzeltenas krāsas metāls, elektrības vadītājs un ķīmiski inerts, kas gaisā neoksidējas.

Viņa pacietīgi vēro, kā manevrē starpplanētu kuģis, pielāgodamies asteroīda ātrumam, kā atveras melna lūka, no kuras izlec skafandros ģērbti cilvēki, kā tie, ai reaktīvām pistolēm ātrumu mazinādami, lidinās virs ieplakas. Nadježda Petrovna pacietīgi vēroja, viņas prieks bija tik bezgala liels, ka lielāks vairs nevarēja būt.

Tad kaut kas noskanēja pret ķiveri. Viņa palūkojās un ieraudzīja smieklīgu ainu. Reniss rāva vada zelta sloksnītes un svieda tās gaisā, it kā gribēdams aizmest pasaules telpā. Lai izput zelts, ja tas uz Zemes nav vajadzīgs! Bet viņam pietrūka spēka. Sloksnīšu gabaliņi, brīdi virpuļojuši, lēni atgriezās uz asteroīda. Reniss ķēra tos rokā, grūda projām un atvēzējies svieda atkal. Visa telpa virs ieplakas piepildījās ar zelta serpentīnu.

Viduseiropā ir kāda senlaiku pilsētiņa ar smailiem gotu torņiem, stāviem kārniņu jumtiem, akmens tiltiem, drupām un ūdenskritumiem parkā. Dzīve vecajās mājās gan nav visai ērta, bet pilsēta tiek saglabāta tikai tūristiem, senatnes cienītājiem. Un ikvienam atbraucējam parāda visu, kas ievērojams, starp citu, arī kādu liela auguma vecu vīru, kurš katru dienas vidu, savu griezumiem izrotāto spieķi klaudzinādams, pastaigājas pa galveno ielu.

— Tas ir slavenais kosmonauts ar zelta raķeti pogcaurumā, — godbijīgi čukst gidi. — Dzimis šejienietis, veselību zaudējis uz Jupitera. Tagad ir atpūtā un pensionārs.