Asteroīda gūstekņi

Vecais vīrs cēli māj ar galvu svešajiem tūristiem, viņa skatiens slīd pāri galvām, kavējas pie mājām, pie skatlogu spoguļstikliem. Tūristi skatās viņam nopakaļ. Visilgāk tie, kas bija sapņojuši par Jupiteru, bet nebija tikuši pat līdz Mēnesim. Bet labi, ka viņiem nav līdzi domu lasītāji aparāti, citādi viņi dzirdētu pavisam dīvainas pārdomas.

«Visu šo skatlogu es nopirktu par vienu vienīgu

zelta loksni,» domā vecais vīrs. «Par desmit loksnēm es nopirktu tur to gleznaino pakalnu un uzceltu vasarnīcu. Par divdesmit loksnēm es nopirktu tur to ērmoto tiltu ar akmens margām, es to nojauktu un uzceltu citu. Es nopirktu visu pilsētiņu un nelaistu tajā izlaidīgos un vīpsnīgos jaunekļus. Bet to jauko meitenīti es nopirktu par limuzīnu — un tas maksātu tikai vienu vienīgu zelta loksni.»

Rūgti smaidīdams, viņš soļo stalts, bargs, nepieejams.

Nepārdod! Par zeltu neko nepārdod! Dieva gādība viņu ir piekrāpusi.

Vecais vīrs ir gluži vientuļš, krustdēls nekad pie viņa neatbrauc. Viņš pat mainījis uzvārdu. Jā, jūs esat uzminējuši: viņš ir Roberts Ņečajevs, viens no slavenajiem brāļiem Ņečajeviem, Plutona pētniekiem. Ne jau velti astronauti dēvē Plutonu par «Ņečajevu sakņu dārzu», kur tik daudz izdarījuši izrakumus Vadims un Roberts un tik daudz interesanta atraduši.

Atgriezušies uz Zemes, abi Ņečajevi vispirms steidzas uz Saratovas apgabalu. Tur Volgas krastā, augšpus Voļskas, ir internātskola, parasta internātskola ar 44. kārtas numuru. Abi brāļi internātskolā uzmeklē nopietnu sievieti baltā virsvalkā — bērnu ārsti, injekciju, pošu un tablešu noteicēju, saules un gaisa vannu izrīkotāju.

Arī viņai ir zelta raķete — taču ārste pogcaurumā to nenēsā, labāk glabā to lādītē. Bet vai tad no bērniem kas noslēpjams? Visi redz, ka pie ārstes atbrauc dēli kosmonauti, visi zina, ka Nadježda Petrovna pati desmit gadus pavadījusi kosmosā.

Priekš katriem svētkiem ārstes kabinetā ierodas vecāko klašu skolēnu delegācija.

—    Krustmāte Nadja, mums ir svinīga sanāksme, lūdzam jūs piedalīties mūsu sanāksmē. Pastāstiet kaut ko par planētām.

Bet Nadježda Petrovna kategoriski atsakās:

—    Svētkos negribu atcerēties tik drūmus notikumus. Kosmoss, bērni, ir grūts un bīstams, reizēm pat nežēlīgs pret cilvēkiem. Nevienam nevēlu tur nokļūt. Labāk dzīvojiet uz mīļās, jaukās Zemes.

Taču jaunie entuziasti ar briesmām nav iebiedējami.

—    Krustmāte Nadja, jūsu dēli taču lido . . .

—    Lido, tāpēc ka tā vajag. Ja vajag, tad tā vajag.

«Vajag», tāpat kā agrāk, ir viņas mīļākais vārdiņš.

Nadježda Petrovna to izrunā ar patiku. Tas skan tikpat stingri un pārliecinoši kā uz asteroīda. Vecajai ārstei nav zināms, ka daudzu paaudžu bērni aiz muguras viņu sauc par «krustmāti Vajag». Un pionieru vadītāja nokomandē:

—   Zēni un meitenes, stāties! Krustmāte Nadja lika iet uz injekcijām.

—   Vai, es nevaru, man zem lāpstiņām sāp!

—    Krustmāte Nadja lika. Ja vajag, tad tas nozīmē, ka vajag.

Visus šos sīkumus es izlasīju tikai stāstā. Avīzēs nekā tamlīdzīga nebija. Iespējams, ka Nadježda Petrovna saudzēja Renisu, nesūdzējās par viņa uzvedību. Ne pārskatos, ne protokolos ne vārda par pārdzīvojumiem. Bet desmit sējumu «Kosmosa apgūšanas vēsturē» īsais notikumu izklāsts nobeidzas tā:

«Četru gadu ilgai cilvēku māj ošanai uz asteroīda bija liela nozīme mazo planētu joslas izpētē. Uz Faetona drumstalām tika sūtītas daudzas ekspedīcijas. Pirmo reizi cilvēki guva iespēju novērot planētas dzīļu atsegumus. Tika uzieti jauni materiālās kultūras pieminekļi. Noskaidrot Faetona bojā ejas iemeslu diemžēl neizdevās.

Līdz ar to starpplanētu kuģa «Džordano Bruno» katastrofa atklāja trūkumus starpplanētu dienesta organizācijā. Starptautiskā komisija, kas izmeklēja katastrofas apstākļus, pieņēma šādus lēmumus.

1.    Nepieciešams pastiprināt pētniecības darbu tālo radiopārraižu jomā, lai nodrošinātu stingrus radiosakarus kaut vai Saturna orbītas robežās.

2.    Nepieciešams sastādīt asteroīdu joslas precīzas kartes, tādēļ pasteidzināt Marsa radioobservatorijas

paplašināšanu. Atzīmēt, ka tieši šī observatorija uztvērusi pirmos SOS signālus no Cerības asteroīda.

3.   Paātrināt darbus, lai radītu drošus katalizatorus, kas spētu no jebkura debess ķermeņa kalnu iežiem iegūt skābekli un barības vielas.

4.    Kategoriski aizliegt savrupus raķešu lidojumus uz izplatījuma joslām, ar kurām nav stabilu radiosakaru. Tālajos lidojumos sūtīt kosmosa kuģus tikai grupās, lai būtu nodrošināta savstarpēja palīdzība.»

PĒCVĀRDS

Piecus gadsimtus vēlāk uz Cerības asteroīda izkāpa mūsu lidojošā vienība.

Tā bija Visuma asenizatoru vienība.

Par asenizatoriem mūs uzrunā gan parupji, tomēr draudzīgi. Jā, mēs uzkopjam izplatījumu un lepojamies ar savu darbu.